Par maksimālo 2004.gada ūdens līmeni pagaidām spriest ir pāragri. Lai gan vižņu iešana turpinājās ilgi un to uzkrājies daudz, aizsalšanas periods pagāja bez plūdiem. Nelabvēlīgākais faktors bija 20. decembrī Pļaviņu ūdenskrātuves augšgalā notika vižņu un ledus iešana, kuras rezultātā lejpus Pļaviņām izveidojās sablīvējums. Tas liecina, ka arī pavasarī tur iespējams ledus sastrēgums un plūdi visvairāk apdraud posmu no Pļaviņām līdz Sakas salas lejas daļai
Latvija ir ūdeņiem bagāta zeme, kopējā iekšējo ūdens objektu platība aizņem 1550 km² (2,4% teritorijas). Mūsu zemē ir ap 12,4 tūkst. upju, kuru kopējais garums, ieskaitot vismazākās, ir 37,5 tūkst. km. Tikai 761 upe ir garāka par 10 km, savukārt garākas par 100 km ir tikai 17 upes, no kurām vienīgi Daugava pārsniedz 500 km. Arī ūdensguves baseini ir nelieli. Latvijā ir 213 upes, kam baseins pārsniedz 100 km², no šī skaita 25 upēm baseins ir lielāks par 1000 km² un tikai 13 upēm tas pārsniedz 2000 km².
Upju un ezeru saimnieciska izmantošana sākās jau tālā senatnē. Uzkrātās zināšanas par ūdens apriti dabā, par upju, ezeru, jūru un okeānu režīmu, to ūdensguvi no atmosfēras nokrišņiem un pazemes ūdeņiem dažādos klimata, reljefa, augšņu un augu valsts apstākļos sistematizējās īpašā zinātnē – hidroloģijā.
Visas hidroloģiskās parādības upēs un ezeros ir cieši saistītas ar dabas vidi: klimatu un laikapstākļiem, reljefu augšņu segu, veģetāciju. Lai zinātu šo parādību attīstības likumsakarības, to mijiedarbību ar citām dabas parādībām, nepieciešams izprast daudzus dabas procesus. Tāpēc hidroloģija, balstoties uz vispārējiem fizikas likumiem ir cieši saistīta arī ar citām dabas zinātnēm un vispirms ar meteoroloģiju, klimatoloģiju, kas pēta laiku un klimatu, ar hidroģeoloģiju, kas pēta pazemes ūdeņus, augšņu zinātni un ģomorfoloģiju - zinātni, kas pēta zemes virsas formas u.c..
Hidroloģisko procesu sarežģītība un grūtības veikt precīzus un detālus novērojumus plašos upju baseinos ir galvenais cēlonis tam, ka hidroloģija kā zinātne ir izveidojusies relatīvi nesen, tā nepārtraukti attīstās līdz ar tehnoloģisko progresu.
Rūpniecības un transporta attīstība, pilsētu celtniecība, lauksaimniecības zemju uzlabošana veicināja vērienīgu hidrotehnisko būvniecību, ūdens resursu izmantošanu un noteica hidroloģijas zinātnes attīstību.
1. LATVIJAS HIDROLOĢIJAS VĒSTURE
1814. gadā sākti regulāri ūdens līmeņa novērojumi Daugavā pie Daugavpils, savukārt Daugavgrīvā 1841. gadā. Līdz 1918. gadam hidroloģiskie novērojumi tika izdarīti tikai dažās lielākajās upēs un jūras krastā, ko bija uzņēmies Latvijas Jūrniecības departaments.
…
