Vārds polemika nāk no sengrieķu valodas “polemikos”, kas tulkojumā nozīmē karojošs, naidīgs.1 Tik tiešām, atšķirībā no diskusijas, polemikai ir raksturīga sacensība, cīņa, noteikta naidīguma pakāpe, kas ir determinēta ar mērķi, kuram seko polemikas dalībnieki. Tieši tāpēc daudzu cilvēku apziņā polemika saistās ar komunikatīvu aktu, ko sauc par asu strīdu.
Polemika tas ir strīda veids, kura ietvaros pušu centieni ir vērsti uz savas pozīcijas pierādīšanu konkrētā apspriežamā priekšmetā. Kā atšķirīgas iezīmes polemikai var minēt sekojošas: pirmkārt, pamatuzdevums, ko risina polemizējošās puses – savas pozīcijas pierādīšana, otrkārt, polemikā iesaistītajām pusēm atšķirībā no diskusijas ir lielāka izvēles brīvība tās līdzekļu, stratēģijas un taktikas izvēlē. Polemikā ir pieļaujama lielāka skaita korektu paņēmienu pielietošana, tādu kā iniciatīvas pārņemšana, pēkšņi izmantojami argumenti, kā arī psiholoģiski paņēmieni kā sava strīda scenārija uzspiešana utt.
Tai pašā laikā pastāv vesela rinda momentu, kas pielīdzina polemiku diskusijai: noteiktas strīda tēmas esamība, saistīts saturs, argumentu izmantošana un strīda pušu uzstāšanās kārtība, kā arī nekorektu loģisku un psiholoģisku paņēmienu pielietošanas aizliegums, ētikas normu pārkāpšana.
Neapšaubāmi, ka uzvara polemikā, sevišķi, ja tā saņem plašu sabiedrības atbalstu (piemēram, kolēģu vidū), var nest apmierinātību. Bet jāatceras, ka sabiedrības apziņā strīds asociējas ar patiesības sasniegšanas līdzekli, tāpēc lēmums, kas balstīts uz polemikā uzvarējušās puses pozīciju, izsauc arī atbilstošu atbildību. Nav grūti iedomāties, kādas būs sekas un atbildība, ja polemikā uzvarēs kļūdains viedoklis. …
