Lielmolekulārie materiāli — polimēri — sastāv no liela izmēra molekulām, kas ietver sevī simtus un tūkstošus (pat miljonus) kādas mazmolekulāras vielas — monomēra — molekulu. Monomēri ir vielas, kas aktīvi iesaistās ķīmiskajās reakcijās, saistoties savā starpā. Lielmolekulāras vielas ir gan dabā sastopamas (celuloze, dzintars, dabiskais kaučuks u. c.), gan sintētiskas (polistirols, polivinilhlorīds u. c.), gan mākslīgas vielas (celulozes ēteri un esteri).Sintētiskos lielmolekulāros materiālus iegūst polimerizācijas vai polikondensācijas reakcijās.
Polimēru dielektriskās īpašības, tāpat kā citas to īpašības, nosaka polimerizācijas pakāpe, elementārposma sastāvs un struktūras īpašības.
Makromolekulās pārsvarā ir maz polāras kovolentās saites, tādēļ vairums polimēru ir labi dielektriķi. Vislabākās dielektriskās īpašības ir ogļūdeņražu polimēriem: polietilēnam, polipropilēnam, poliizobutilēnam. Nepolāro materiālu dielektriskās īpašības praktiski nav atkarīgas no strāvas frekvences un apkārtējās vides mitruma pakāpes. Ja elementārposmos ir polārās grupas, tādas kā –Cl, -OH, -NH2 u.c., vai nepiesātinātas saites, kas elektriskā lauka ietekmē var polarizēties, tad materiāla elektrovadītspēja paaugstinās. Zināmu elektrovadītspēju nodrošina arī ūdeņraža saites, kas sastopamas poliamīdu molekulās.
Organisko materiālu vadītspēja stipri atkarīga no temperatūras un pretēji metāliem, paaugstinot temperatūru, pieaug. Vislabākās dielektriskās īpašības polimēriem ir stiklveida stāvoklī. Pāreja elastīgā stāvoklī saistīta ar makromolekulas elementārposmu pastiprinātu kustīgumu, kas nosaka elektrovadītspējas paaugstināšanos.
Polimēri, kuru sastāvā ir konjugētās saites, uzrāda pusvadītāju īpašības. Šo savienojumu molekulās samērā lieli atomu grupai izveidojas kopēja π– elektronu sistēma, kas nodrošina elektronu kustīgumu un līdz ar to arī materiāla zināmu vadītspēju. Pusvadītāju īpašības, piemēram ir polifenilēnam.
…
