Jēdziens “politiskā kultūra” tiek pētīts jau kopš 20.gadsimta 50.gadiem. Pētnieki joprojām nav vienojušies par vienotu šī jēdziena definīciju galvenokārt tādēļ, ka tas ir ļoti plašs. Vispirms būtu skaidri jādefinē, kas tad īsti ir kultūra.
Kultūra ir sociāli nodoto uzvedības paraugu, prasmju, ticējumu, institūtu un citu noteiktai sabiedrībai raksturīgu cilvēka darbības un domāšanas produktu kopums.
Bet kas ir domāts ar terminu “politiskā kultūra”? Ir pieņemts pētnieku vidū, ka politiskā kultūra ir:
sabiedrībā nostiprinājušos politisko uzskatu, pārliecību, tradīciju, tikumisko normu kopums;
atsevišķu cilvēku grupu, politisko institūtu politiskās uzvedība skulptūra;
politisko institūciju darbības kultūra.
Politiskā kultūra ir politisko uzskatu, zināšanu, pārliecību, principu kopums, kas izpaužas cilvēku politiskās darbības veidos un rezultātos.
Politisko kultūru savā ziņā var uzskatīt par procesu, kurā tiek uzkrātas politiskās zināšanas, šo zināšanu pārvēršanās pārliecībā konkrētā politiskajā darbībā. Politiskā kultūra dod vadošus principus, lai varētu veidot savu politisko rīcību, un nosaka politiskās uzvedības normas, politiskās “spēles noteikumus” un politiskās darbības robežas.
Vārdu sakot, varam secināt, ka politiskā kultūra ir pats pamats politiskās darbības īstenošanai. Katram politiķim valstī ir jāzina politiskā skulptūras normas un pēc iespējas vairāk jācenšas tās īstenot, lai valstī varētu darboties politiskās uzvedības normas, ka saregulētu visus politiķus, “spēles noteikumi”, kas regulētu visu politiku valstī, kā arī politiskās darbības robežas, lai politikas īstenotāji zinātu, cik tālu ir iespējama politiska darbība valstī.
…
