Politiskā režīma evolūcija Krievijā: no demokrātijas uz autoritārismu

Gadsimtu mijā Krievijas virzība demokrātijas un liberālisma virzienā apsīka, valstī atgriezās tradīcijas un prakse, kas bija vērojama PSRS pastāvēšanas laikā – valdošā elite asāk un agresīvāk vērsās pret iespējamiem politiskajiem pretiniekiem un jebkādiem mēģinājumiem to kritizēt vai apšaubīt tās darbību. Šīs elites rīcībā esošie valsts administratīvie resursi un spēka struktūras tika izmantotas cīņai ar iespējamo opozīciju. Līdz ar Krievijas politiskā režīma un sistēmas tranzītu demokrātijas virzienā, valstī notika būtiska sabiedrības jeb šķiru noslāņošanās, pieauga sociālā nevienlīdzība un noziedzības līmenis, faktiski 20. gadsimta 90. gadu sākumā Krievijā valdīja tā saucamo “mežonīgo Rietumu” likumi. Turklāt tika fiksēti arī fiziskās izrēķināšanās gadījumi ar citādi domājušiem, īpaši masu plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, kuri mēģināja atmaskot un darīt sabiedrībai zināmus valsts varas pārstāvju pārkāpumus, koruptīvās un noziedzīgās darbības. Demokrātijas krīzi Krievijā iezīmēja 1993. gada notikumi Maskavā, kad tā paša gada rudenī starp B.Jeļcinu un Krievijas Federācijas Tautas deputātu padomes un Augstāko padomes (divpalātu parlaments, abas institūcijas kā likumdošanas orgāns) konservatīvo spārnu izveidojās saspīlējums, tam pārraugot bruņotās sadursmēs un noslēdzoties ar KF parlamenta ēkas ieņemšanu, tādējādi arī apšaubot demokrātiski ievēlētā KF prezidenta leģitimitāti (S. M. Fish 2005, 160–68). Sasniedzot 21. gadsimta slieksni vairums politisko procesu vērotāju, žurnālistu un politikas zinātnieku Rietumos nāca pie atziņām, ka centieni demokratizēt Krieviju ir cietuši pilnīgu neveiksmi – tā nespēja pārvarēt savu komunistisko pagātni un tika ierindota “zudušo” (angl.v.: failed state) un kriminālo valstu sarakstā (Shleifer and Treisman 2004, 151) ar attiecīgajām konsekvencēm.