Līdz ar neatkarības atgūšanu 1990.gadā Latvijā izveidojās demokrātiska valsts ar tās pārvaldei nepieciešamajiem priekšnoteikumiem. Līdzīgi kā Pirmās Republikas laikā (1918- 1934) Latvija kļuva par republiku, kuru pārvaldīja tautas ievēlēts 100 pārstāvju parlaments- Saeima. Saeima ir likumdevējorgāns, kurš ievēl valsts prezidentu. Valsts prezidents savukārt apstiprina Ministru Prezidentu, kurš ieceļ Ministru kabinetu. Latvijas Republika ir sadalīta rajonos, katru rajonu pārvalda rajona pašavaldība, savukārt pilsētas priekšgalā ir pilsētas iedzīvotāju vēlēta dome. Pēc šāda modeļa darbojas Latvijas valsts pārvaldes orgāni, tomēr pēdējā laikā Latvijas politiskā, ekonomiskā un arī sociālā dzīve ir pierādījusi, ka faktiski Latviju pārvalda politiskās partijas vai politiķi, kuri darbojas ekonomisko grupējumu interesēs. Tas nebūt nav pārspīlēti teikts, jo šībrīža situācija Latvijā ir pārmērīgi politizēta. Lai to pierādītu paraudzīsimies uz pašreiz notiekošo. 2000.gada janvārī Privatizācijas Aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis paziņoja, ka plāno atstāt savu amatu pēc līguma termiņa beigām. Tas nebūtu nekas īpašs, ja Naglis Privatizācijas Aģentūras krēslā nebūtu darbojies jau kopš tās pirmssākumiem. Bez tam, tiek uzskatīts, ka šis cilvēks vispilnīgāk atbilst ieņemamajam amatam. Situācija kļūst dramatiska, ja paraugamies uz šo problēmu no politiskā redzesloka. Nevienam nav šaubu, ka Naglis jau vairākkārt paudis savas simpātijas Latvijas varaspartijai “Latvijas Ceļš”. To pierāda arī Nagļa un Aināra Šlesera (Jaunā Partija) atklātais konflikts Viļa Krištopana (Latvijas Ceļš) valdības laikā. Šlesera mēģinājumi apšaubīt Nagļa kompetenci un darbības likumību Privatizācijas Aģentūrā beidzās ar pirmā demisiju no ekonomikas ministra amata. Un šeit nebūtu korekti nepieminēt Krištopana daudzos izteikumus Latvijas masu medijos par Šlesera it kā neobjektīvo darba stilu. Nagļa paziņojums par darbības pārtraukšanu izsauca reakciju no šobrīd valdošās “Tautas Partijas”, kas paziņoja par “sava cilvēka” nepieciešamību Privatizācijas Aģentūras ģenerāldirektora amatā. Līdzīgi piemēri valstī notiek vai ik mēnesi (viens no pašreiz skaļākajiem attiecas uz Latvijas ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa vietu, īsi pirms tam skandāls tika sacelts ap galvenā kriminālpolicijas vadītāja amatu). Viss šeit parādītais pierāda, ka politiskām partijām Latvijā ir ļoti liela loma.
Tomēr ne jau par to būs šis darbs. Latvijas reģionu un rajonu pilsētu darbība tāpat ir ne mazāk būtiska. To pierāda Ventspils gadījums- Aivara Lemberga darbība pilsētas mēra amatā tiek slavēta, pelta, kritizēta.…
