Mana referāta temats ir "Politiskie režīmi, to maiņa un varas leģitimitāte Latvijas Republikā". Šādu tematu mani izvēlēties pamudināja pastiprinātā interese par politiskajiem procesiem un politisko režīmu dažādību Latvijā, kā arī iespēja kārtējo reizi atsvaidzināt savas vēstures zināšanas.
Darba hipotēze – ja politiskais režīms nav demokrātisks, tam trūkst tautas atbalsta jeb tas ir mazāk leģitīms.
Darba gaitā tika izvirzīts mērķis – iepazīties ar politiskajiem režīmiem Latvijā, to maiņas norisi, kā arī noteikt noteiktā laika periodā pastāvošā režīma un varas leģitimitāti Latvijā.
Lai īstenotu mērķi, izvirzīju vairākus uzdevumus:
iepazīties ar politisko režīmu klasifikāciju, izpētīt politiskos režīmus Latvijas Republikā, mēģināt tos klasificēt pēc nosacījumiem, kas tika izvirzīti darba gaitā;
izpētīt politisko režīmu maiņas klasifikāciju, to norisi Latvijā;
iepazīties ar leģitimitātes definīciju, tās izpratni, mēģināt noteikt noteiktā laika periodā pastāvošā politiskā režīma leģitimitāti.
Darba gaitā izmantotā galvenās pētīšanas metodes – literatūras analīze; sintēze.
Politiskais režīms – jēdziens, kas raksturo attiecības starp dažādiem politiskās sistēmas elementiem. Pastāv režīmu dalījums demokrātiskos, autoritāros un totalitāros režīmos. Galvenās pazīmes: demokrātiskā režīmā – brīvas vēlēšanas; likuma vara; varas pārejas notikšana mierīgā ceļā; loģiskas, nepretrunīgas attiecības starp politiskās sistēmas elementiem. Autoritārā režīmā – nav brīvu vēlēšanu; politiskās organizācijas darbība ir vērsta uz noteiktas ideoloģijas stiprināšanu; aktivitāti saglabā pilsoniskā sabiedrība. Totalitārā režīmā – pilsoniskā sabiedrība ir likvidēta; valsts kontrolē visas cilvēka dzīves un darbības sfēras; piespiešana ir masveidīga un nežēlīga, tiek aktīvi izmantotas piespiešanas institūcijas; režīms ir balstīts uz vardarbību; valsts dzīve ir centralizēta un ideoloģizēta.
Ikvienam politiskajam režīmam ir nepieciešams kaut minimāls sabiedrības atbalsts (leģitimitāte). Pretējā gadījumā režīms nespēj pastāvēt.
Režīma maiņas notikšanas formas: 1) evolucionārais ceļš (pakāpeniska attīstība, pakāpeniska sabiedrības nostājas maiņa); 2) apvērsums (ātrs, vardarbīgs maiņas veids, kad mainās tikai politiskais režīms, sabiedrības dzīvei nemainoties); 3) revolūcija (relatīvi ātras, vardarbīgas pārmaiņas, kad mainās ne tikai valsts politika, bet arī sabiedrības dzīve kopumā – dziļa transformācija uzskatos).Kā zināms, tad 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Taču centieni pēc savas valsts Latvijas teritorijas iedzīvotājiem bijuši jau agrāk.
Pirms 1918.gada populāras bija Latvijas autonomijas idejas. Šo ideju sauklis bija "Brīva Latvija brīvā Krievijā". Dažādie līdz 1918.gadam publicētie Latvijas politiskās autonomijas projekti akcentēja tautas tiesības uz pašnoteikšanos, Latvijas teritorijas nedalāmību, iekšējo autonomiju, vēlētu pārvaldes orgānu darbību. [6, 20-21]
Visai ilgi latviešu politiskais nacionālisms bija pārlieku mērens un neizteiksmīgs. Pirmās ierosmes par Latvijas valsti, kas izvirzījās jau 20.gs. sākumā, pārtapa politiskās autonomijas prasībā Krievijas impērijas ietvaros. Pēc 1917.gada februāra revolūcijas Krievijā nodibinājās vairākas jaunas latviešu politiskās partijas. Tika izvirzītas prasības pēc visu latviešu novadu apvienošanu autonomā Latvijas valstī, kas ietilptu Krievijas Federatīvajā Republikā. Latvijai bija paredzēta demokrātiski ievēlēta Saeima, kas noteiktu tās iekārtu un pārvaldi, kā arī sava nacionālā banka, tiesu sistēma un nacionālais karaspēks. [1, 101-103]…
