Gūstot informāciju no masu saziņas līdzekļiem, nereti rodas iespaids, ka politiskā dzīve ir nesaprotama, nesakārtota, pat haotiska. Bieži ir grūti aptvert, kādēļ, piemēram, partija, kas sakās aizstāvam pensionārus, pēkšņi apsver iespēju aplikt pensija ar nodokļiem, vai kādēļ valdība, kas par vienu no saviem nozīmīgākajiem uzdevumiem nosaukusi atbalstu skolām, nekādi nespēj atrast līdzekļus algu paaugstināšanai izglītības darbiniekiem. Šī neizpratne vairo cilvēku nepatiku pret politiku un atsvešinātību no sabiedrības problēmām un to risināšanas, un tas daļēji veicina, arī to, ka vājinās saikne starp sabiedrību un politiķiem.
Tāpēc nolēmu vairāk iepazīties ar politiskajiem režīmiem, kas pavisam ir trīs – demokrātiskais, autoritārais un totalitārais režīms, lai saprastu, kādam režīmam pieder mūsu valsts Latvija.
Politiskā režīma jēdziens
Jēdziens „politiskais režīms” tiek izmantots, lai raksturotu faktiskās attiecības starp politiskās sistēmas dažādām struktūrām. Varētu šķist, ka tas ir lieki, jo šīs attiecības ir fiksētas konstitūcijā, taču ne vienā vien autoritārā vai pat totalitārā valstī pastāv vairākas demokrātiskas institūcijas: periodiskas vēlēšanas, iespējas veidot sabiedriskās organizācijas, pat politiskās partijas.
Visbūtiskākais politiskā režīma rādītājs ir attiecības starp valsti un pilsonisko sabiedrību. Tieši tās atklāj, cik lielā mērā valsts piekrīt sevis kontrolēšanai un cik lielā mērā tā vēlas kontrolēt pilsoņu pašizpausmi. Ja valsts sliecas uz maksimāli kontroli pār saviem pilsoņiem, pilsoniskās sabiedrības institūciju darbība tiek ierobežota visdažādākajos veidos, neraugoties uz formāliem paziņojumiem, ka vara atrodas visas tautas rokās. Tieši tāpēc represīvos režīmos ir aizliegta jebkādu opozīcijas politisko partiju darbība un nav iespējams legāli izplatīt informāciju, kas atšķiras no oficiālā viedokļa.…
