Postmodernisma vēsture

Termins ,,postmodernisms” ir atvasināts no vārda ,,modernisms”. Priedēklis ,,post” nozīmē atrašanos aiz, pēc tam. Postmodernisma teorētiķi atgādina to bagāto saturu, kas ietverts sengrieķu valodas priedēklī ,,ana” – augšup, atpakaļ, vēlreiz. Postmodernisms attīsta ,,sākotnēji aizmirsto”, izvērš to, kas nāk no modernisma laikmeta. No tā izriet, ka, lai saprastu, kas ir postmodernisms, vispirms jāzina, kas ir modernisms. Modernisms tāpat kā postmodernisms ir diezgan izplūdis jēdziens. Katrā laikmetā kaut kas ir moderns un kaut kas – tradicionāls. Kā raksta vācu mūsdienu filozofs Jirgens Hābermāss, vārds ,,moderns” pirmoreiz ticis lietots 5. gs. beigās, lai norobežotu oficiālo kristīgo tagadni no pagāniskās romiskās pagātnes. Modernais ir jaunais, kas pārtop par novecojušu, kad priekšplānā iznāk kaut kas vēl jaunāks. Modernais nav tas, kas ir modē, tam ir stabilākas vērtības: novecojot tas nekļūst par vecmodīgu, bet gan par klasisku. Kā jau iepriekš tika teikts, tad postmodernisms (šī jēdziena lietojums joprojām ir ļoti nenoteikts) ir specifiska mūsdienu garīgās dzīves orientācija, kurā atspoguļojas būtisku ideju un ticējumu krīze, kas cilvēkus orientējušas vairāk nekā divus gadu tūkstošus. Tas seko modernisma laikmetam, padziļina postklasiskās filozofijas pamatnostādnes un patlaban spēcīgi izpaužas Rietumeiropas mākslā, literatūrā, kultūrā un politikā.