Visa divdesmitā gadsimta garumā mākslinieki ir noraidījuši tradicionālos ārpasaules attēlošanas veidus un radījuši darbus, vadoties vienīgi no personīgās iztēles - abstraktas gleznas, kas pārstrukturē objektīvo pasauli jaunos dīvainos veidos; romānus, kas reālismu atrod, iegremdējoties cilvēku psihes dzīlēs; celtnes, kas tuvojas tīrai formai. Klasicisti apraudāja reprezentatīvās mākslas un tās pieņēmuma, ka ārpasaule atspoguļo ideālu skaistumu un objektīvu nozīmi, galu.
Kaut arī postmodernās mākslas pretreakcija modernismam ir krietni novēlota, tā ir vērsta dažādos virzienos. Par spīti tam, ka modernisms sacēlās pret pagātni, tas nenoraidīja absolūtas patiesības, drīzāk mēģināja sasniegt absolūto - tīru formu, neiemiesotu skaistumu, cilvēciskās pieredzes “patiesību” - caur mākslu. Modernisma humānistiskie mēģinājumi iztikt bez Dieva izgāzās. Tas, iespējams, paver izdevību patiesi kristīgai estētikai, tomēr, lielākoties, postmodernisms modernisma neveiksmēm ir atbildējis ar galīgu absolūtu patiesību noraidījumu..
Citiem vārdiem sakot, postmodernistiskā māksla neuztver sevi pārāk nopietni. Ja modernisti tiecās pēc augsta mērķa - mākslinieka un mākslas darba vienotības - un meklēja paši savu patiesību, postmodernisti ar mākslu spēlējas, ir uzkrītoši komerciāli un nepretendē uz patiesību.
Modernais romāns varēja sasniegt augstāko vēsturiskā un psiholoģiskā reālisma līmeni. Postmodernisti, turpretim, norāda, ka stāsta patiesība ir tikai ilūzija - iespaids, kas panākts, manipulējot ar noteiktām tehnikām un tradīcijām, kas stāstam liek izskatīties īstam. Lai cik reālistisks arī nešķistu, romāns tomēr ir fikcija. Faktiski saskaņā ar postmodernistu ideoloģiju, viss ir fikcija; visa patiesība ir sociālu tradīciju radīta ilūzija. Postmodernistiskie mākslinieki mēģina palielināt šo tradīciju apzināšanos, izdzēšot robežu starp patiesību un fikciju. Tas tiek panākts, spēlējoties ar mākslas tradīcijām. …
