Pozitīvas saskarsmes nozīme bērna attīstībā

Pirmsskolas vecuma bērns attīstās, apgūstot paaudžu sociālo pieredzi nepārtrauktā saskarsmē un sadarbībā ar citiem cilvēkiem. Bērns nav pakļauts gadījuma ietekmēm un neveidojas stihiski. Jau no pirmajām dzīves dienām bērns nonāk apzinātas, mērķtiecīgas vecāko paaudžu iedarbības lokā. L. Ģēgere raksta, ka jebkura ārējā ietekme “iziet” caur bērna iekšējo pasauli, kurai piemīt individuāla savdabība [6;15].
Cilvēka mūžs sākas ģimenē. Te bērns saņem savu dzīvību un tuvinieku pirmo aprūpi. Ģimene ir juridiski apstiprināta sabiedrības vismazākā vienība. Vecākiem ir jāuzņemas atbildība par bērna garīgo un arī materiālo bāzi viņa attīstībā. Bērns nepārtraukti mainās un ne tikai mūsu audzināšanas un dažādu stilistisku iedarbību rezultātā, bet mainās arī savas dabiskās vecumattīstības gaitā [18;4].
Ģimeni raksturo tās locekļu savstarpējās attiecības, kas nosaka ģimenes locekļu saticīgumu, vienotas prasības bērna audzināšanā, savstarpēju cieņu, atbildību un spēju rūpēties vienam par otru. Savstarpējo attiecību raksturs ir atkarīgs no vecāku autoritātes.
Cilvēkam savstarpējās attiecības gan ģimenē, gan ārpus tās nav iedomājamas bez saskarsmes. Mainoties sociālajai videi, situācijai, attieksmei pret izglītības nozīmi, Latvijā arvien vairāk tiek pievērsta uzmanība bērnu spējām iekļauties sabiedrībā, pielāgoties tās vajadzībām, ar kurām būs nepieciešams saskarties turpmākajā dzīvē. Pozitīva rezultāta iegūšana ir balstīta uz piemērotas saskarsmes iemaņu veidošanu ar cilvēkiem, lietām, parādībām, sabiedriskiem notikumiem [23;16]. Tāpēc savā darbā “Pozitīvas saskarsmes nozīme bērna attīstībā” es tuvāk pētīšu jautājumus par saskarsmes nozīmīgumu ģimenē pirmsskolas vecumā, par to, kā vecāku attieksme ietekmē bērna izaugsmi.…