Pozitīvisms un tā virzieni

Jēdziens “pozitīvisms” rodas 19. gs. Francijā. Tas apzīmē tādu filozofijas ievirzi, kas tiecas uz skaidrām un patiesām zināšanām, balstītām uz faktiem. Pozitīvismam raksturīga orientācija uz zinātni – scientisms, par ideālu izvirzot dabaszinātnisko skatījumu uz pasauli. Pozitīvisti neatbalsta filozofiski metafiziskas zināšanas, kam nav tiešas saistības ar empīrisko realitāti. Centās noskaidrot likumsakarības, saskaņā ar kurām darbojas sabiedrība, un, noskaidrojot šīs likumsakarības, pozitīvisms tiecas atrast mehānismu, kā regulēt sabiedrību un tās darbības traucējumus. Pozitīvisms apgalvo, ka izziņā nav iespējams iziet ārpus novērošanai pieejamās objektīvās pasaules – un līdz ar to, zināšanas nav atrodas ārpus zinātnes (respektīvi, zinātniskās metodes pielietošanas) robežām.
Visbūtiskāko pavērsienu domāšanā, dabaszinātņu attīstībā un filozofiskajos secinājumos iezīmē Darvina darbs “Sugu izcelšanās”. Darvins pārveido izpratni par organisko pasauli, kā arī priekšstatus par pasaules laicisko norisi. Tajos arvien nozīmīgāka kļūst procesu ilgstamība, pakāpeniska pārveidošanās un tai sekojošas kvalitatīvas pārmaiņas. Cilvēks Darvina mācībā zaudēja savu izcilo vietu un kļuva par dzīvnieku pasaules sastāvdaļu. Darvina pasaules ainā noteicošie koncepti ir dabiskā izlase. …