Pragmatisms kā filozofijas virziens rodas 19. Gadsimta septiņdesmitajos gados Amerikas Savienotajās valstīs. To mēdz dēvēt par amerikāniskā dzīves stila idejisko pamatu- tik dziļi tas ir iesakņojies kultūras vērtību sistēmā un dzīves orientācijās. Vēsturiski tam pamatus licis I. Kants, “Tīrā prāta kritikā” runājot par pragmatisko ticību.
Pragmatisma virziens ASV aizsākas ar diviem rakstiem, kurus 1877. Un 1878. Gadā publicē Čārlzs Sānders Pīrss (1839-1914).
Tajos apcerēts, kā padarīt skaidras mūsu idejas un nostiprināt ticējumus. Raksturīgi, ka darbi, kas lika pamatus filozofiskajam virzienam, sākumā nemaz netika ievēroti. Tikai 19. gadsimta deviņdesmito gadu beigās Viljamss Džeims (1842-1910) padara Pīrsa idejas saprotamākas plašai publikai un pragmatisms sāk iegūt popularitāti. Vēl nozīmīgāku un plašāku skanējumu pragmatisma idejas gūst Džona Djūija (1859-1952 ) darbos par pedagoģijas, socioloģijas, ētikas, estētikas, loģikas un filosofijas vēstures jautājumiem. Mūsdienās ASV attīstās dažādi neopragmatisma virzieni, piemēram, V.O. Kvains saista pragmatismu ar loģikas, lingvistikas, mūsdienu zinātnes problēmām. ASV patlaban viens no populārākajiem filosofiem neopragmatiķiem ir Ričards Rortijs.…