Pamati ir jebkura būves veida neiztrūkstoša sastāvdaļa. Tie pārnes būves slodzi uz pamatni tā, lai nepārslogotu pamatni un nenotiktu liela un nevienmērīga būves sēšanās.
Nepieciešamība veidot būves pamatus cilvēcei bija pazīstama jau sirmā senatnē. Piemēram, IV…I gs. p. ē. Mezopotāmijā uz samērā vājām gruntīm bija sekmīgi uzbūvētas smagas kulta celtnes, lietojot lielus, slodzi kliedējošus „ spilvenus” no neapdedzinātiem ķieģeļiem. Vēlāk senie romieši ievērojami pilnveidoja pāļu dzīšanas tehniku un 50…51. g. p. m. ē. gallu kara laikā, Cēzara karaspēks uzbūvējis koka tiltu pāri Reinai uz samērā sarežģītiem pāļu balstiem.
Viduslaikos, kad strauji veidojās pilsētas, tās tika būvētas pie lieliem tirdzniecības ceļiem, t.i., galvenokārt kuģojumu upju krastos, deltās, kur parasti nav celtniecībai labvēlīgas un piemērotas gruntis. Tas tika meklēti pamatu risinājumi, kas ļautu veidot smagas monumentālas ēkas arī uz vājām gruntīm. Piemēram, viduslaiku Rīgā plaši praktizēja iepriekšēju vāju grunšu pamatu pastiprināšanu. Šim nolūkam pamatnē bieži sadzina īsas kārtis un mietus, bet citur vājās gruntīs zem pamatiem pielietoja arī koka sadalošus klājus. [1]
Renesanses perioda arhitekti projektēšanas darbos galvenokārt vadījās pēc noteiktiem kanoniem, kuri aptvēra arī pamatu būvniecības prasības. Savā darbā par arhitektūru 1570. gadā Andrea Palladio rakstīja: „ No visām kļūdām, kādas rodas celtniecībā, visbīstamākās ir tās, kuras saistītas ar pamatiem, jo tās izraisa visas ēkas bojā eju un ir izlabojamas tikai ar vislielāko darba ieguldījumu…”[2]
Kaut arī senatnē pielietoja dažādas pamatu konstrukcijas, to izmērus pieņēma intuitīvi, bez aplēses, pamatojoties tikai uz uzkrāto pieredzi. Zinātnes nozare, kura pētī gruntis un pamatnes, slodzes izraisītajiem spriegumiem un aprēķiniem- gruntsmehānika izveidojās tikai pagājušā gadsimta sākumā.
Kapitālisma periodā pilsētu būvniecība bija ļoti strauja, bet diemžēl bieži līdzekļi tika ekonomēti uz kvalitatīvu pamatu veidošanas rēķina, neņemot vērā pārmaiņas, kas norisinās pamatu veidošanas procesā. Šajā periodā ievērojami pieauga celtniecības tempi, kas ir bīstami, ja būve balstās uz vājām gruntīm, jo tad krasāk samazinās stiprība palielinātu celtniecības tempu ietekmē uz izteiktāk attīstās sēšanās nevienmērīgums. Vairākas ēkas, kas uzbūvētas šajā periodā uz samērā vājām gruntīm, šo iemeslu dēļ ieguvušas nepieļaujami lielas deformācijas vai pat tās bijis jānojauc.
19. gadsimtā tika izstrādāti jauna veida pamatu risinājumi: kesoni ( 1841.g. Francijā), vietas pāļi (1899.g. Kijevā) un dzelzsbetona pāļi ( 1897.g. Vācijā).
Sešdesmitajos gados toreizējā Padomju Savienībā sākās jauns pamatu būvniecības attīstības posms. Pieauga slodžu lielumi uz pamatiem, sāka apbūvēt rajonus ar vāju grunšu iegulām, pārejot uz lielpaneļu un rāmju tipa ēku būvi, paaugstinājās prasības attiecībā uz pieļaujamo deformāciju lielumiem.
Ļoti plaši tika izmantoti iedzenamie gatavpāļi, kas veicināja t. s. nulles cikla darbu industrializāciju un mehanizāciju. Dzenot vājās gruntīs, bija jāievēro jauni papildu faktori, tajā skaitā negatīvās berzes ietekme.…
