Skolotājs ir tā dzīvā saikne starp paaudzēm, kas nodrošina bērniem un jauniešiem uz nākotni vērstu, progresīvu ideju apguvi. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai veidotos laba skolēnu un skolotāju savstarpējā saskarsme. Efektīvas saskarsmes pamatu veido spēja un prasme pieņemt bērnu tādu, kāds viņš ir. Tas nozīmē – izrādīt simpātijas un draudzīgu attieksmi pret ikvienu, kā arī sniegt viņam atbalstu grūtā brīdī. Sniedzot atbalstu, pedagogs pieņem skolēnu pilnībā, nevis tikai daļēji neatkarīgi no viņa kļūdām vai sasniegumiem, neatkarīgi no tā, vai viņš ir skaists vai neglīts, skumīgs vai priecīgs [1.,43].
Viena no svarīgākajām skolotāja un skolēna savstarpējā dialoga sastāvdaļām ir spēja patiešām aktīvi ar koncentrēšanos kādu uzklausīt. Šī tēma man šķita aktuāla tādēļ, ka, dzīvojot tik straujā un mainīgā laikā, kāds ir šobrīd, maz ir cilvēku, kas apstājas un uzklausa otru, cenšas iedziļināties viņa problēmās un mēģina palīdzēt. Realitāte rāda, ka vairums komunikācijas procesa barjeru rodas tāpēc, ka pārsvarā cilvēki tikai dzird, nevis aktīvi klausās.
Mana kursa darba mērķis ir noskaidrot, cik svarīga ir prasme klausīties skolotāju un skolēnu komunikācijas procesā.
Kursa darba uzdevums ir analizēt dažādu autoru viedokļus par klausīšanās prasmi, tās iedalījumu un nozīmi pedagoģiskajā procesā
Darbs sastāv no ievada, četrām nodaļām, no kurām otrajai un ceturtajai ir atsevišķas apakšnodaļas, kopsavilkuma, nobeiguma un izmantotās literatūras saraksta.…