20. un 21. gadsimts ir kļuvis par demokrātijas gadsimtu, tāpēc ir dabiski, ka pasaulē izplatās divi demokrātiskie režīmi1: prezidentālā un parlamentārā republika. Pasaulē pastāv liela demokrātisko sistēmu daudzveidība: prezidentālās sistēmas atšķiras no parlamentārām, federālās – no unitārām, mažoritārās vēlēšanu sistēmas – no proporcionālajām utt. Latvija, piemēram, vēsturiski ir izveidojusies par unitāru parlamentāro republiku ar proporcionālo vēlēšanu sistēmu.
Parlamentārās un prezidentālās valstis atšķiras gan ar veidu, kā tajās tiek pieņemti politiskie lēmumi (likumprojektu pieņemšana, varu dalīšana un to pilnvaras utt.), gan arī tām piemīt savas priekšrocības un trūkumi, kas tās padara unikālas savā pastāvēšanas formā. Savā darbā aplūkošu tieši šos jautājumus, kā arī sniegšu īsu aprakstu par to vēsturisko veidošanos.
Pārsvarā kā piemērus attiecīgajiem režīmiem minēšu Latviju (parlamentāra republika) un ASV (prezidentāla republika).
Nav viena, visiem gadījumiem piemērota demokrātiskas valsts iekārtas modeļa. Vēl 19.gs. beigās, kad norisa cīņa par politisko demokrātiju, tika domāts arī par monarhijas gāšanu (līdz 1910.gadam Eiropā vienīgi Francija, Šveice un Sanmarīno bija republikas), kā arī par vispārēju un vienlīdzīgu pārstāvniecības institūciju vēlēšanu organizēšanu. Tagad neviens neapgalvo, ka monarhistiskās iekārtas saglabāšana kaut kādā ziņā apdraud demokrātiju. Karaļa varai galvenokārt ir simbolisks raksturs, neatkarīgi no tā, vai to noteikusi konstitūcija (piemēram, Zviedrijā un Japānā) vai arī tā ieguvusi simbola nozīmi politiskās prakses ceļā un tradīcijas dēļ (piemēram, Lielbritānijā). Šo situāciju labi raksturo teiciens: „Karalis ir valdnieks, bet viņiem nepieder vara.” Republikas un monarhijas vienlīdz lielā mērā var būt demokrātiskas valstis.
Demokrātiskajā pasaulē tagad pastāv vairāki valsts iekārtas modeļi. Neviens no tiem pats par sevi nav labāks, ne „demokrātiskāks” par citu.…