Mezopotāmijas māksla 4.-3. gadu tūkst. p. m. ē.
Visspilgtākā no Mezopotāmijas kultūrām bija sumeru kultūra. Tā attīstījās 4. un 3. gadu tūkstoša beigās p. m. ē. un sasniesdza nozīmīgu uzplaukumu.
Arhitektūra
Sumeri cēla savas mītnes pēc apaļa, bet vēlāk pēc taisnstūra plāna no niedru vai meldru kūļiem, kurus augšgalā sasēja. Lai saglabātu siltumu, būdas notriepa ar māliem. Šādu celtņu attēlojumus var vērot uz keramikas izstrādājumiem un uz zīmogiem. Virknei kulta trauku, kas darināti no akmens, ir būdas forma.
Pirmie monumentālās celtniecības pieminekļi, tā saucamais „Baltais” un „Sarkanais” templis, atrasti Urukas pilsētā. Tie celti no nededzinātiem ķieģeļiem uz paaugstinātām terasēm, lai pasargātos no gruntsūdens. Tempļi veltīti pilsētas galvenajām dievībām- dievam Anu un dievietei Inninai. Viena tempļa sienas krāsotas baltā krāsā, bet otra- rotātas ar ģeometriskiem ornamentiem, ko veido apdedzinātas māla „naglas”- „zigati”. Abiem tempļiem ir taisnstūra plāns. To sienas sadala izvirzījumi un nišas, kuriem bijusi konstruktīva un dekoratīva loma. „Sarkanajam”templim gar sienām ir arī masīvas puskolonas. Centrālajai telpai nebija jumta, tas bija atklāts pagalms. Bez nededzinātiem ķieģeļiem celtniecībā sāka pielietot arī akmeni.
Tēlotājmāksla
Visievērojamākais Urukas un Džemdetnasras periodu tēlniecības darbs ir marmora sievietes galva, kas atrasta Urukā. Tā ir mugurpusē nošķelta un kādreiz bijusi piestiprināta pie tempļa sienas kā daļa no augstciļņa figūras. Vispārējais plastiskais traktējums rūpīgs un pārliecinošs, rada īstu monumentalitātes izjūtu. Galvā dievietei kādreiz bijusi zelta rota.
Skulpturālajos dzīvnieku tēlojumos daudz novērotu kustību, patiesīgi atveidotu, raksturīgu dzīvnieku ķermeņu uzbūves iezīmju. Tādas, piemēram, ir apjomīgās lauvu un vērša figūras uz traukiem, kas darināti no dzeltena smilšakmens, tāpat arī no akmens darinātās guļošā vērsēna, telēna, auna figūriņas, akmens trauks meža kuiļa veidā.
Urukas un Džemdetnasras periodiem ļoti raksturīgi ir no akmens darinātie cilindra veida zīmogi. Sākumā tie bija amuleti, bet vēlāk pārvērtās par īpašuma zīmēm. Uz zīmogiem gravēja atsevišķas cilvēku figūras, veselas ainas np ikdienas dzīves (piemēram, trauku izgatavošana), kā arī figūras, kas saistījās ar reliģiskiem ticējumiem un bija tai laikā kļuvušas jau par tautas eposu (cilvēks-vērsis, kas uzvarējis divas lauvas, utt.). Figūras bieži izkārtija „heraldiskajās” kompozīcijās, t. i. kompozīcijās, kur ir centrs un no centra uz abām pusēm simetriski novietotas figūras. Kā skulpturālie veidojumi uz traukiem, tāpat arī ciļņi, kas rotā tā laika zīmogus, lai gan ir mazliet shematiski, tomēr izceļas ar lielu dabiskumu dzīvnieku un cilvēku atveidojumā, brīvu kompozicionālo risinājumu un pat ar zināmiem ainavas elementiem.
…
