Ievads
Katram iedzīvotājam ir svarīga sava un savu tuvinieku drošība, taču ne vienmēr mainīgā ārējā vide spēj šo drošību cilvēkam sniegt, tāpēc jautājums par dažāda veida apdrošināšanu vienmēr bija ļoti aktuāls. Šobrīd Latvijā pastāv daudz apdrošināšanas veidu, ko cilvēki izmanto, tostarp arī brīvprātīgo – apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem, veselības apdrošināšana, CASCO transportlīdzekļu apdrošināšana u.c. Viens no populāriem brīvprātīgās apdrošināšanas veidiem ir arī 3. privātais pensiju līmenis.
Pēdējos gados arvien vairāk cilvēki aizdomājas par nākotni un par to kā nodrošināt sevi ar pietiekamiem ienākumiem vecumdienās. Situācija ir tāda, ka Latvijā ir izveidota trīs līmeņu pensiju sistēma. Tā ir apdrošināšanas sistēma, kurā apvienota katra cilvēka personiskā ieinteresētība savu vecumdienu nodrošināšanā un paaudžu solidaritāte. Pensiju sistēmas galvenais princips ir - jo lielākas sociālās iemaksas tiek veiktas šodien, jo lielāka būs pensija rīt. 1.līmenis (darbojā no 1996. gada 1. janvāra) ir valsts obligātā nefondētā jeb neuzkrājošā pensiju shēma, kurā iesaistās visi iedzīvotāji, kas paši veic vai par kuriem tiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Šis līmenis nozīmē, ka cilvēks krāj gan savai pensijai, gan rūpējas par šodienas pensionāriem. Tas paredz - jo iedzīvotājs ilgāk strādās un maksās sociālās iemaksas, jo lielāku pensiju saņems. Pensiju sistēmas 2.līmenis (darbojās kopš 2001. gada 1. jūlija) ietver valsts fondēto jeb uzkrājošo pensiju shēmu. Tas dod iespēju veidot papildu uzkrājumus pensiju 1. līmeņa nodrošinātajai valsts vecuma pensijai. Tā mērķis ir palielināt pensiju kapitālu un arī pašu pensiju lielumu, ieguldot un uzkrājot daļu no sociālajām iemaksām finansu un kapitāla tirgū - vērtspapīros un banku depozītos. Uzkrātā fondētās pensijas kapitāla apmērs ir atkarīgs no iedzīvotāja algas, iemaksu likmes, ieguldījumu peļņas un dalības ilguma šajā pensiju līmenī. Taču šodienas situācija liecina, ka par labklājību mūža otrajā pusē jāsāk domāt jau laikus un ir vērts pievērsties 3. brīvprātīgajam pensiju līmenim, kas uzsācis savu darbību no 1998. gada 1. jūlija. Kā argumentus tam var minēt to, ka pēc aiziešanas pensijā cilvēkam ir nepieciešami apmēram 70% no agrākajiem ienākumiem, bet valsts nodrošinātās pensijas kapitāls nākotnē spēs segt tikai daļu no nepieciešamā (50-60% no ienākumiem, ko guvāt strādājot). Tāpat Latvijā pastāvīgi samazinās strādājošo skaits attiecībā pret pensionāru paaudzi, tātad arī nodokļu maksātāju skaits, tāpēc mūsdienu cilvēks nevar būt drošs, ka vecumdienās viņš saņems pilnvērtīgu atbalstu no valsts puses. Bet pensiju sistēmas 3. līmenis ir iespēja brīvprātīgi veidot papildu uzkrājumus savai pensijai. Tas nozīmē, ka papildus pensiju sistēmas 1. un 2. līmenim persona individuāli vai ar sava darba devēja starpniecību daļu savu ienākumu var brīvprātīgi ieguldīt kādā no privātajiem pensiju fondiem. Tā ir iespēja parūpēties par savām vecumdienām, regulāri veicot iemaksas ilgu laika posmu, bet laika gaitā veidotais uzkrājums kalpos par papildinājumu valsts garantētajai pensijai. Tādā veidā visu trīs līmeņu vienlaikus pastāvēšana nodrošina pensiju sistēmas stabilitāti, jo izlīdzina katrā līmenī iespējamo demogrāfisko vai finansiālo risku, kas piemīt katram no šiem līmeņiem.
Līdz ar to, kļūstot aktuālākam jautājumam par privāto brīvprātīgo pensiju shēmu, iedzīvotāji arvien vairāk sāk interesēties par slēgtiem un atklātiem privātajiem pensiju fondiem, kas pārvalda papildus uzkrājumus pensijai, par pensiju plāniem, kuri ir piemērotāki katram iedzīvotājiem, kā arī par citiem ar šo tēmu saistītiem aktuāliem jautājumiem. Darba ietvaros autore sniegs pārskatu par privāto pensiju fondu darbību un to darbības rezultātiem Latvijā 2004.-2008. gada laika periodā.
…
