Ievads
Katrs bērnībā atceras pasaku nostāstus un savus sapņus saistībā ar tām, katram stāsta interpretācija un asociācijas ir individuālas. Daudz kārt klausoties pasaku indivīds neaizdomājās par unikālo informāciju, kas tajā ir ietverta par autora personību un iekšējo pasauli, tā palīdz izprast cilvēka cerības, centienus, stiprās un vājas puses, atklāj pasaules redzējumu.
Ja skatās uz autorpasaku nevis kā stāstu, bet analizē pēc ietvertiem tēliem, tad tā kļūst par lielisku līdzekli cilvēka psihodiognostikā.
Sociālās psiholoģijas metožu struktūrā patstāvīgu vietu ieņem projektīvās pētīšanas metodes. Mūsdienās šī metode ieņem līderpozīcijas klīniskās psiholoģijas jomās, metodes teorētiskā bāze ir psihoanalīze, kur procedūras mērķis ir personības neapzināto konfliktu (baiļu, depresiju, uztraukumu) izzināšana, šai metodei raksturīga īpatnība-pētāmā atbildēs nav «pareizo» un «nepareizo» atbilžu un ierobežojumu to analīzes un laika formā.(Vorobjovs A, 2002: 36)
Teorētiskā daļa
Darbā izmantota pasaku terapijas metode, kad indivīds izdomā savu stāstu, kurā neapzinātā veidā iekļauj nozīmīgu informāciju par parādībām savā dzīvē, par dzīves vērtībām, par savu iekšējo pasauli, kuru iekustina šajā gadījumā tieši ar pasakām.
…