Ārzemju psihoterapeitiskajā praksē projektīvie testi ir metodiku grupa, ko plaši izmanto šaurs speciālistu loks. Balstoties uz D.H.Malana sniegto informāciju [1] var secināt, ka projektīvos testus galvenokārt izmanto praktizējoši klīniskie psihologi un psihoterapeiti. Projektīvo testu izmantošana prasa no speciālista milzīgas zināšanas un pieredzi. Kā norāda Malans [1;288], piemēram, Lielbritānijā plaši tiek izmantots objektīvo attiecību tests (Object Relations Test, ORT, Philipson, 1955), kas ir psihoanalītiski pamatota TAT (tematiskās Apercepcijas tests) versija, vai Roršaha tests. Ar abu testu starpniecību var piekļūt tādām personības jomām, kuras nav iespējams sasniegt intervijā, un tie dod būtisku papildus informāciju speciālistam par traucējumu smagumu. Projektīvo testu izmantošana sagādā grūtības, jo tiem nepieciešama ļoti prasmīga interpretēšana.
Par vienu no būtiskākajām projektīvo metodiku pazīmēm uzskatāma nenoteiktu, neviennozīmīgu (vāji strukturētu) stimulu izmantošana. Saskaņā ar hipotēzi [4;250], katrs indivīda emociju izpaudums nes sev līdzi personības īpatnības. Personība izpaužas spēcīgāk, ja situācijas-stimuli ir mazāk stereotipiski. Projektīvajās metodikās izmantotie stimuli nav jēgpilni paši par sevi. Jēgu un saturu tie iegūst tikai saistībā ar to nozīmi konkrētam indivīdam. No iepriekšminētā izriet fakts, ka projektīvo metodiku sakarā nav iespējams lietot jēdzienus "pareizas" vai "nepareizas" atbildes. Sakarā ar to, ka projekcijas jēdziens ir radies ciešā saistībā ar psihoanalīzi, nevar noliegt tās ietekmi uz metodiku rezultātu interpretāciju [4;251].
Projektīvo metodiku izvēle ģimenes savstarpējo attiecību analīzē un problēmsituāciju risināšanā samērā viegli ļauj speciālistam iegūt visai plašu informācijas daudzumu. Tā attaisno sevi īpaši jau situācijās, kur iesaistīti bērni, jo zīmējums bieži ir vienīgais veids, kā bērns spēj sniegt speciālistam nepieciešamo informāciju par sevi un konkrēto problēmu.
DRAVING- FAMILY TECHNIQUES.…
