Projekts. Klases svinamās tradīcijas

Lieldienas – lielākie svētki kristīgajā pasaulē, kad tiek godināta Kristus augšāmcelšanās. Tāpat šī diena tiek atzīmēta arī tautas tradīciju garā – ar šūpošanos, olu ripināšanu un dziedāšanu.
Lieldienu rītā ir agri jāceļas. Tas garantēs možumu un laimi visu gadu.
Kurš pirms saules lēkta paspēs nomazgāties skaidrā avota ūdenī, tas visu gadu būs mundrs un jautrs. Mazgāšanās tekošā ūdenī, kas tek pret sauli, ir sens un maģisks šķīstīšanās rituāls, kas palīdz iegūt možumu, gaišu prātu, veselību un skaistumu.
Neatņemama Lieldienu tradīcija ir pēršanās ar pūpoliem vai izplaucētiem bērza zariem, sakot "apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars" vai "veselība iekšā, slimība ārā". Agrākos laikos saimnieks Lieldienu rītā devās ar pūpoliem nopērt arī zirgus, bet saimniece - uz laidaru pie govīm un citiem kustoņiem, lai tie vasarā nebizotu.
Lieldienās olas vārot nedrīkst pūst uguni, jo tad olas plīsīs.
Olu krāsošanā dominē dabiskie materiāli - sīpolu mizas, vilnas dzijas dzīpari, bērzu lapas, alkšņu pumpuri, kumelītes. Jo vairāk olu saimniecei, jo vairāk nākamajā gadā vairojās lopi.
Arī olu ēšanai šajā dienā piemīt sava zināšana: apēdot nepāra olu skaitu, cilvēku varēja piemeklēt kāda nelaime. Kas olas ēd bez sāls, tas melos visu gadu. Nemiers un nesaticība valda tajās mājās, kur olu čaumalas nesargā un samin. Ja Lieldienās zog olas, tad zaglis paliek tikpat pliks kā ola. Lieldienās bērniem vajag ēst daudz olu, lai augtu apaļi kā olas.
…