Līdz ar antīkās pasaules sairumu iestājās manāms pagrimums kultūras un zinātnes attīstībā viduslaikos. Vadošo vietu kultūras un zinātnes attīstībš ieņēma baznīca.
Viduslaikiem, kas ilguši gandrīz desmit gadsimtus, nav precīzi izdalīta periodizācija. Par sākumu tiek uzskatīta Romas impērijas krišana, t.i. 5.gs. tajā pašā laikā zinātnieki uzskata, ka viduslaiku idaloģijas elementi, kā arī viduslaiku zinātne ir parādījusies jau 3.gs. Tas ir dabiski,tā kā tādu nozīmīgu izmaiņu parādīšanās kultūrā nevar rasties uzreiz nodalot kaut kāda veida robežas. Šajā pašā laikā vēsture šis kritērijs ir nepieciešams un gadsimta konkrēta datēšana ir notrikta ar to, ka jaunā kristietības reliģijas rašanās ir sakņojusies Eiropā. Viduslaiku beigu posmu datē ar 15. gs, ar laiku, kad atgriežas māksla, galma mācības un zinības un Amerikas atklāšanu. Tajā pašā laikā pirmās pazīmes jaunajai idealoģijai parādījās jau 14.gs. beigās.
Viena no svarīgākajiem viduslaiku zinātnes raksturojošiem elementiem, tai skaitā arī psiholoģijai, bija cieša saikne ar reliģiju. Precīzāk, zinātne Eiropā kā tāda ārpus baznīcas neparādās. Vēl viena svarīga šī perioda īpašība bija sakrālā parādīšanās, no kuras psiholoģija atbrīvojās pārejā no mitaloģijas uz zinātni laikā no 7 – 4gs.p.m.ē. atkarība no reliģijas atkal nostādīja jautājumu par sakarību starp zināšanām un ticību, kuru bija ļoti svarīga zinātniekiem visa šī perioda garumā.
…