Otrā etapa sākumu psiholoģisko zināšanu attīstībā, kas jau ir augstākā līmenīsaista ar pirmo domātāju- filozofu un viņu teoriju parādīšanos. Milētas skolas pārstāvju filozofiskajos darbos sak veidoties priekštati par psihisko kā fenomenu, kas piemīt cilvēkam un eksistē pašā cilvēkā. Tisi sajālaikā cilvēka iekšejās pasaules definēšanai rodas termins dvēsele.
Līdz ar antīkās pasaules sairumu iestājās manāms pagrimums kultūras un zinātnes attīstībā agrīnajos viduslaikos. Vadošo lomu kultūras un zinātnes attīstībā ieņēma baznīca. 17.gs. radās sholastika- filozofija, kurā izziņas galvenā metode bija tekstu izklāsts un komentēšana. Lielā mērā tika komentēti Aristoteļa darbi. Turklāt Aristoteļa dialektiskie priekštati par dvēseli netika iekļauti analīzē. Netika izmantota arī viņa empīriskā novērojuma metode.
Vietā nāca priekštats par dvēseli kā būtibu, kas eksistē divās sistēmās- ķermenī un Dievā, kur pēdējais ir īstenais dvēseles esības veids. Par vienīgo dvēseles izziņas avotu tika atzīta atklāsme.
Viduslaiki pasaules vēsturē ir iegājuši kā „ tumšais laikmets’’ un piesaista ar savu īpašo uzskatu par dzīvības vērtību, Dievu kā prioritāti un baznīcu, kā Dieva gribas realizētāju virs zemes. Kursa darbā tiek aprakstītas Svētā Augustīna tēzes, kas spilgti norāda uz tā laika uzskatiem par cilvēku un dvēseli.
Viduslaikos krasi iezīmējas dažādu iedzīvotāju slāņi. Ggarīdzniecība bija nozīmīgs un īpašs slānis, kas noteica ne tikai valsts politiku un ekonomisko dzīvi, bet arī zinātnes un kultūras atbrīvotību. 18. gs. radās sholastika – filozofijas metode, kurā izziņas galvenā metode bija tekstu izklāsts un komentēšana. Aristotelis bija gandrīz vienīgais sengrieķu filozofs, kura mācību daļēji atzina un izmantoja viduslaiku sholastikā. Turklāt Aristoteļa dialektiskie priekšstati par dvēseli netika iekļauti analīzē. Netika izmantota arī viņa empīriskā novērojuma metode.…