Senā Indija.
Nemainīgā meklējumi upanišadu filozofijā saistītās ar centieniem rast atbildes uz jautājumiem - kas ir cilvēka " ES", vai cilvēkā mīt kas līdzīgs stabilam kodolam. Līdz kodolam nokļūt var tikai nododot čaulu, kas klāj cilvēka "ES".
Vai var runāt par "ES", kas būtu brīvs no prieka, skumjām, bada un slāpēm, vēlmēm un apmierinājuma un, visbeidzot, brīvs no nāves un iznīcības? Pēc indiešu gudro domām, šāds kodols - "ES" - cilvēkā rodams - "ĀTMANS". Rigvēdā ar to apzīmē elpošanu un dzīvīguma būtību. Tas ir tas, kas paliek pāri, kad no manis ir nolobīta pazīmju un īpašību čaula. Pakāpeniski "ĀTMANS" iegūst dvēseles vai "ES" nozīmi.[1.,72. - 73.lpp.]
Radīšanas mūžīgā atjaunotne indietī izraisa domas par cilvēka "ES" neiznīcību. "ES" tas ir dzīvais gars ķermenī. "ES" - nav ķermenis. Ķermenis mirst, bet "ES" nemirst. "ES" atrodas ķermenī, bet, ja tas iznīkst, tomēr "ES" nebeigs dzīvot.[2.,27.lpp.]
Mūsu ķermenis ir tikai instruments, ko "ES" izlieto savām vajadzībām. "ES" atrodas ārpus matērijas, ārpus empīriskās pasaules.[2.,30.lpp.]
Džainisms.
Svarīga nozīme ir karmai. Tās organiski saistīta ar mācību par dvēseli un džīvu. Džīvām piemīt apziņa, tās nav radītas, tās ir mūžīgas. Džīvas ir individuālas, tām ir zināšanas, spēks. Džaini uzskata, kā džīvām ir apmērs, kas var mainīties atkarībā no tā kādā ķermenī tās iemiesojušās. Laika gaitā, dvēsele it kā piesārņojas - to piestrāvo īpaša smalka matērija, kas padara dvēseli ar vien smagāku, liekot pamazām grimst materiālajā pasaulē un pārdzimt. Pārdzimšana paceļ dvēseli jaunā kvalitātē.[1.,82.lpp.]
Budisms.
Buda noliedz ne tikai dvēseles eksistenci, bet arī miesas. Kā dvēsele tā miesa neeksistē kā noslēgta un norobežota substance, jo cilvēks savu esamību nevar pamatot. Nāvi Buda nekādā ziņā neuzskata par nebūtību. Ka cilvēks viņpus nāves nezudīs, to viņš jūt, bet nezina vārdos pateikt. Viņš nāvi uztver kā augstāko atmaksu par to, ka mēs te dzīvot esam nopelnījuši.[2.,48.lpp.]
Pēc budistu mācības cilvēkā nav nekā tāda, ko varētu uzskatīt par nemainīgu kodolu: tāpat kā nav Ātmana - Dieva, nav arī nemirstīgas dvēseles. Nav nekā tāda, ko varētu dēvēt par nemainīgu "ES". Visas pasaulē pastāvīgās lietas un parādības veidojas no noteiktām elementu kombinācijām. Arī cilvēks ir savdabīgs elementu kopums. Pēc cilvēka nāves rodas jaunas elementu kombinācijas, jauna dzīve un ciešanas. To nosaka karma - jaunā dzīve būs tāda, kādu to veidojuši iepriekšējā dzīvē. Vienīgā iespēja izlauzties no pārdzimšanas rituma - sansaras - ir, gūstot apskaidrību, nonākot nirvānā, t.i. stāvoklī, kurā redzamo lietu pasaule, sociālās lomas un aizspriedumu zaudē varu pār cilvēku.[1.,93.lpp.]
Lokājata.
Noraida brahmanisma reliģijas Ātamana - Brahmana koncepciju. Neatzīst pārdzimšanu turpmākajās dzīvēs - sansaru un karmu.
Sānhija.
Pāreju no vienas būtnes citā nosaka karma. Šo pāreju augstākā jēga ir apzinātspējas vairošana pārvērtībām pakļautajām būtnē. Gabe rezultātā organisms apzinās savu vienību ar sākotnējo purušu un to, ka viņa saites prakriti ir tīri ārējas, sekundāras. Šīs vienības apzināšanās cilvēku galarezultātā ved pie atbrīvošanās.
Joga.
Dvēsele ir saistīta ar fizisko ķermeni un tā saucamo "smalko ķermeni", t.i. jūtām, prātu, empīrisko "ES", savā būtībā "ES" ir tīrā apziņa, taču tā tiecas sevi identificēt ar prāta modifikācijām.[1.,100.lpp.]
Senā Ķīna.
Ķīniešu agrīnajā uztverē cilvēks ir radījumu kungs, cilvēkiem ir vienādas tiesības ar debesīm un zemi. Debess, zeme, cilvēks izveido gara būtību. Ķīnietis mīl visu personificēt un visās lietās saskata dievības klātbūtni. Viss, kas atrodas pasaulē, ir apdvēseļots. Arī cilvēks tika uzskatīts kā gara atklāšanās. Šis gars kā visa dzīvība, rodas no vīrišķīgā, proti darbīgā - Jang principa savienojuma. Ar sievišķīgo - pasīvo, negatīvo Jin principu. Ja gars iemiesojas cilvēku ķermenī par p' wo, bet ja tas mājo neatkarīgi no miesas, to sauc par hwen. Pēc cilvēka nāves hwen brīvi klīst pa pasauli. "kamēr cilvēks dzīvo, viņš ir gars miesas traukā", saka Lin Jutangs.[2.,68.lpp.]
Konfūcisms.
Patiesība atrodas iekšienē, forma - ārienē. Ja grib realizēt dzīvi, kas būtu spējīga atjaunoties, tad nepieciešami vienmēr palikt nomodā par saviem slepenajiem nodomiem un domām. Jābūt sevī apgaismotam.[2.,77.lpp.]
Senā Ēģipte.
Cilvēkam ir gan miesa, gan divu veidu dvēseles.
1.Dvēsele KAA (neredzams gars, dubultnieks) piemīt tās pašas īpašības, kas cilvēkam un turpina dzīvi viņsaulē. Tā laiku pa laikam atgriežas un iemājo bijušajā ķermenī. Ja ķermenis nav saglabājies, tad dvēsele klīst bez miera un mitas.
2.Dvēsele BAA - iemiesojas cilvēka vārdā. Dvēsele dzīva, kamēr dzīvs ir vārds.…
