Secinājumi
Kā redzams, psiholoģijas zinātnes agrīnie gadi ir devuši lielu ieguldījumu tās attīstībā. Par psiholoģijas zinātnes sākumu jau var uzskatīt Senās Grieķijas laiku, kad Platons ieskicēja teoriju par cilvēka prātu, un kad Aristotelis saistīja psiholoģisko procesu un zem tās esošo fizioloģisko parādību. Līdz 19.gs. psiholoģija attīstījās filozofijas ietvaros. Psiholoģija kā neatkarīga zinātne izveidojās tikai 19.gs. beigās pateicoties V.Vuntam, kurš dibināja pirmo psiholoģisko pētījumu laboratoriju. Psiholoģijas vēsture var lepoties arī ar V.Džeimsa uzrakstīto pirmo mācibu grāmatu par psiholoģijas principiem. Vēlāk Zigmunds Freids mēģināja piekļūt cilvēka psihes neapzinātajai daļai, lai varētu palīdzēt cilvēkiem atbrīvoties no dažādiem neirotiskiem traucējumiem. Geštaltpsiholoģijas pamatlicēji pierādija, ka pastāv likumi, kas izskaidro psihes darbību.
Sākot ar 20.gs. radās vairāki atšķirīgi psiholoģijas zinātnes virzieni, kur tika veikti zinātniski pētījumi. Katram psiholoģija virzienam ir savs princips, metode un dibinātājs. Biheiviorisms pēta uzvedību. (Jānis, 2011)Geštaltpsiholoģija pēta uztveres likumus. Strukturālismā galvenā pamatdoma ir apziņas saturs. Funkcionālisma princips balstās uz to, ka psiholoģijai jābūt praktiskam līdzeklim dažādu sistēmu uzlabošanai. Psihoanalīzes novirziena pamatā ir teorijas par senas pieredzes un zemapziņas ietekmi uz ikdienas dzīvi. …