Psihosomatisko problēmu veicinošie faktori un to novēršanas iespējas

Gribētu pievērsties tēmai “Psihosomatisko problēmu veicinošie faktori un to novēršanas iespējas” tādēļ, ka man, kā jebkurai citai cilvēciskai būtnei, ar šīm problēmām nākas saskarties vistiešākajā veidā. Jebkuru no mums vai mūsu ģimenes locekli ik pa laikam piemeklē kāda “kaite”, kam par pamatu ir psihiskas vai neiroloģiskas problēmas.
Mūsu sabiedrība ir ievirzījusies postmodernisma laikmetā, kam ir gan pozitīvas, gan negatīvas sekas. No vienas puses, tas atnesis nosacītu politisko brīvību – demokrātiju arī dzīvē. Brīvību sabiedrības sociālajos uzskatos un, galvenais, katra indivīda izvēles iespēju, kādam virzienam, sociālajam grupējumam vai ideoloģijai pieslieties. No otras puses, šis process iezīmē krīzi – viss iepriekš atzītais “par labu esam” tiek apšaubīts vai pat noliegts, bet jaunais vēl vietā nav stājies, jo atrodas attīstības stadijā. Valda ideoloģiju un paradigmu haoss gan civilizētajā pasaulē, gan katrā cilvēkā individuāli.
E. Eriksons cilvēka dzīvi sadala astoņās staijās: “Katrā no tām indivīdam jāapmierina noteiktas vajadzības. Atkarībā no tā, cik pilnīgi tās tiek vai netiek apmierinātas, var izpausties psihosociālais attīstības konflikts vai krīze, kas atstāj iespaidu uz personību turpmākās dzīves laikā.[..] katrā stadijā var parādīties divi pretēji jaunveidojumi – pozitīvais un negatīvais.”[10;49] Tā kā civilizāciju un planētu Zeme simbiozē var apskatīt kā dzīvu organismu, tad es E. Eriksona psihosociālās attīstības teoriju attiecinātu ne tikai uz cilvēku, kaut gan tieši šādos apstākļos arī cilvēciskai būtnei viņas personīgās krīzes negatīvie blakus efekti pastiprinās. Ja jau personības attīstība tiek skaidrota kā adaptācija sociālajā vidē, tad šādos apstākļos tas ir vēl jo grūtāk.…