Psihozes (funkcionālie psihiskie traucējumi) ir klasisks un pašsaprotams psihiatrijas darbalauks. Psihotisks cilvēks ir nomocījies un psihiski slims vārda vistiešākajā nozīmē. Saistība ar īstenību ir zudusi un tās uztvere kļuvusi tik subjektīva, ka cits to nespēj saprast. Psihotiska var būt kāda personības daļa, bet pārējās joprojām ir nepsihotiskas jeb “normālas”. Cilvēks var nonākt psihozes varā tik pilnīgi, ka nav ne miņas no parastās domāšanas, mēģinot ar viņu sarunāties. [2.;236.]
Psihozei raksturīgs, ka pacientam ir zaudēta robežizjūta starp sevi un apkārtni.[2.; 240.]
Psihozi mēs uzlūkojam, kā iekšēju un ārēju iespaidu uztveršanas un apvienošanas grūtības. [2.;243.]
1.1. DAŽI PSIHOŽU VEIDI
1.Daļēji psihotiska persona, piemēram, ir mazliet izklaidīga septiņdesmitgadīgā dāma, kas dzīvo viena un pie kafijas tases aizrautīgi runā par sen mirušajiem, bet pēc tam čukstus sāk stāstīt, ka bandas locekļi naktīs urbj caurumus viņas dzīvokļa sienās, lai viņu iemidzinātu ar gāzi. Pēc tam, kad viņa aizmigusi, tie ienāk pa durvīm un pārguļ ar viņu. To viņa secinot no spermas traipiem, stāstīts tiek lielā pārliecībā un bailēs. Par visu pārējo viņa runā adekvāti. Tā ir organiska paranoīda psihoze.…