Tērpu vēsture
Tādā vai citādā veidā apģērbs ir valkāts jau daudzus tūkstošus gadu. Visbūtiskākais faktors apģērba „izgudrošanā” bija seno cilvēku nepieciešamība pasargāt sevi no klimata iedarbības – no karstuma, aukstuma, mitruma vai sausuma. Piemēram, ledus laikmeta alu iemītnieki valkāja kažokādas siltumam, tāpat kā to joprojām dara daži inuītu jeb eskimosu pārstāvji. Tajā pašā laikā daudzas Āfrikas tautas apģērbu valkāja un arī tagad valkā ļoti maz. Apģērbs tiek izmantots arī kā saskarsmes forma. Īpašs tērps, tāds kā policistu vai karavīru uniformas vai bērnu aukļu tērpi, norāda uz statusu un stāvokli sabiedrībā. Izteikti individuālas tērpu versijas, kā „stilīgo”, hipiju un panku apģērbs, tieši un izteikti vēsta par valkātāja dzīves stilu un pārliecību. Un vēl, protams, pastāv morāles jautājums. Daudzās sabiedrībās kailums tiek uz skatīts par nepieklājīgu.
Seno Ēģiptiešu apģērbs bija viegls un pieticīgs, gatavots no lina – materiāla, ko ieguva no linu auga. Pārsvarā viņi valkāja ļoti maz apģērba. Vergu tērps bija tikpat vienkāršs un raupjš kā valkāja ikdienas dzīvē: gurnauti vīriešiem, piekļāvīgas kleitas sievietēm. Lai justos tīri, ērti un komfortabli, augstdzimušie ēģiptieši – valdnieka ģimenes locekļi vai priesteri – ietinās ļoti smalkā plīvurveida linu audumā. Lins tika augstu vērtēts arī Antīkajā Grieķijā, kur sievietes bija prasmīgas vilnas audumu vērpējas un audējas. Abi šie materiāli tika izmantoti seno grieķu krokoto tunikas veidu apģērbu darināšanā.
Toga parasti tiek uzskatīta par romiešu apģērba galveno sastāvdaļu, bet patiesībā visvairāk valkātais tērps bija tunika. Dažāda garuma vilnas vai linu tunikas valkāja gandrīz visi. Senās Romas agrīnajā periodā tās pilsoņi lepojās ar vienkāršu apģērbu, bet impērijas laikā pieauga tieksme greznoties. Bizantijas pavalstnieki bija iecienījuši greznuma priekšmetus no visas Eiropas, Indijas kokvilnu un Ķīnas zīdu. Viņu tērpi bija krāsaini un bagātīgi rotāti.
…
