Šī gada 27.martā apritēja 40 gadi kādam notikumam, kurš vistiešākajā veidā izmainīja Eiropas radio – šajā dienā 1964.gada Lielajā Piektdienā plkst. 21.00 ar testa signālu pārraidi savu darbību sāka ievērojamākā britu “pirātu” radiostacija – Radio Caroline.
Tās parādīšanās nebija nejaušība. Lielbritānijā bija izaugusi pirmā pēckara paaudze, par kuras iemīļotāko laika pavadīšanas veidu bija kļuvusi populārā vieglā mūzika – jeb popmūzika. Tomēr tā bija pieejama tikai klubos vai mājās klausoties savas ierakstu kolekcijas. Lai gan 1922.gadā nodibinātajai valsts raidorganizācijai BBC juridiski nebija radioraidīšanas monopola tiesības Lielbritānijā, tās kopš dibināšanas dienas saturā gandrīz nemainīgas četras programmas bija praktiski vienīgās valstī uztveramās stacijas, jau 1925.gadā nosedzot 85 % valsts iedzīvotāju1. To formātus noteica nevis klausītāju izpētes rezultāti, bet gan valdības rīkojumi, kas uzlika BBC par pienākumu raidīt ziņas, runas, izglītojošas programmas, laika prognozes, koncertus un teātra uzvedumus. Rezultātā BBC popularitāte pēc 2.pasaules kara beigām nepārtraukti kritās – no 9 miljoniem ikdienas klausītāju 1949.gadā līdz 3,5 miljoniem 1958.gadā. Jau 1955.gadā kontinentālajai Radio Luxembourg, neraugoties uz tās uztveršanas tehniskajām grūtībām, lēsa lielāku klausītāju skaitu nekā BBC programmām.
Britu valdībai, protams, tas nepatika, tomēr tā vietā, lai padarītu “vieglākus” BBC raidījumus, tika mēģināts aizliegt britu laikrakstiem publicēt kontinentālo raidstaciju programmas, kā arī dot rīkojumus BBC savās programmās neiekļaut to Lielbritānijas mūziķu darbus, kuras atskaņo kontinentā, piemēram, Radio Luxembourg. Tā (kā t.s. Top-40 formāta stacija), gan arī BBC Light programma savos nedaudzajos populārās mūzikas raidījumos (Hit Parade reizi nedēļā) izmantoja tikai lielo ierakstu kompāniju atzītu mākslinieku ierakstus, tādējādi praktiski nedodot iespēju jauniem, mazpazīstamiem mūziķiem iegūt plašāku auditoriju. Līdz ar to bija izveidojusies situācija, kad jaunās paaudzes klausītājiem radio bija kļuvis par “garlaicīgu”, bet mūziķiem un viņu menedžeriem – par “neiekarojamu” mediju.…
