Secinājumi
Radiotehniķa profesijas vēsture sākas 19. un 20. gadsimtu mijā. 1895. gadā zinātnieki iemācīja bez vadiem pārraidīt informāciju lielos attālumos, izmantojot radioviļņus. Šis izgudrojums – viens no spožākajiem visā cilvēces vēsturē. G. Markoni, A. Popovs pelna cilvēces pateicību.
Radio ir visoperatīvākais medijs. Radio žurnālists daudz ātrāk var nokļūt notikuma vietā un pārraidīt no turienes informāciju, jo viņam nav vajadzīga smagā tehnika. Radio ir ātrāks par internetu: internetā ziņa vēl ir jāuzraksta, bet radio žurnālists tūlīt var stāstīt pa telefonu par to, ko redz sev apkārt. Radio ir lokans, jo programmu var ātri mainīt, reaģējot uz notikumu.
Kruks S. Savā grāmatā „Radiožurnālistika” rakstīja, „ka cilvēks gandrīz nekad neklausās radio, speciāli apsēžoties pie tā, lai sekotu skaņai, bet vienmēr dara ko citu: uzvāra tēju, runā pa telefonu, ieskatās elektroniskajā pastā. Un tad atkal paklausā¬s uzmanīgāk, ja skan kaut kas saistošs.”
Radio nepazīst robežu. 20. gadsimta 20. gadu radioamatieri opti¬mistiski cerēja, ka šis medijs pārvarēs robežas, tāpēc pārraidīja esperanto valodas mācību stundas nākamajiem pasaules radio klausītā¬jiem. Radio tomēr palika nacionāls, bet globālo mediju iespaidā pat ļoti lokāls. Tas iekļaujas mūsu ikdienas dzīves ritējumā, ieņemot tajā īpašu vietu. Mēs klausāmies radio, kad esam aktīvi, darām kaut ko citu – no rīta ceļamies, braucam uz darbu, strādājam, pārlūkojam internetu.
…
