Šis staltais mātes un bērna tēls (kuru uzsver abās malās salīkušas figūras) neapšaubāmi ir gleznas svarīgākais kompozīcijas elements. Smagais zaļais aizkars stingri sadala telpu priekšplānā un dibenplānā. Dibenplānā mākoņos, viegli ieskicētas un redzamas tikai tuvāk aplūkojot neskaitāmas eņģeļu galviņas. Šķiet, ka šī Madonnas gaismas apspīdētā pasaule viņai aizmugurē ir bezgalīga. Vienu no tās pasaules neskaitāmām būtnēm Madonna ienes redzamajā pasaulē. Gleznas priekšplānā redzams slieksnis – baļķis (mazliet nosvēries pa labi), pret kuru nevērīgi atbalstījušies divi eņģeļi,(putti jeb ķerubi) kuri melanholiski lūkojas augšup. It kā slīdot virs mākoņiem Madonna atnāk līdz slieksnim, kurš tai pašā laikā ir arī gleznas mala. Aizkars novietots tādā veidā, ka pat uzmanīgi skatoties, nevar saprast, vai figūras atrodas tā šajā vai viņā pusē. Madonnas apmetņa mala skar abas figūras, un arī te nav skaidrs, vai Madonna stāv tām priekšā vai aiz muguras.
Par tikpat populāru uzskatāms arī darbs Madonna Krēslā (1512 – 1514) Marijas, Jēzus un Jāņa figūras piepilda visu gleznas telpu. Maigais, dabiskais mātes un bērna apskāviens, figūru harmoniskais izvietojums un apaļa kompozīcija padara šo par vienu no slavenākajām Rafaēla Madonnas gleznām . Krēsla atzveltnes balsts atgādina pāvesta mēbeles, un tas ļauj pieņemt, ka šo gleznu pasūtījis pāvests Leons X.
Pētot un iepazīstot Rafaēla daiļradi, lieliski varam redzēt, ka tie vārdi, ko par Rafaēlu sacījis kāds no viņa līdzgaitniekiem, ka "Rafaēls ir atvērts noderīgiem paraugiem", pilnībā atbilst patiesībai, jo esot atvērtam un vēloties apgūt jauno un neizzināto, ir iespējams atstāt vēsturei tādu mantojumu, kādu viņš ir atstājis. Ja salīdzinām ar Mikelandželo, tad Rafaēls tieši tāpēc bija pārāks par šo otru diženo mākslinieku un ieguva gandrīz visus pasūtījumus Vatikānā.
…
