1594. gadā Viljams Vests par raganām rakstījisi: „Ragana vai vecene ir tā, kas paļāvusies velna pierunāšanai, iedvesmošanai un blēdībai, izveidojusi savienību ar viņu un iedomājas, ka viņa ar domām vai lāstiem var paveikt jebko – tricināt gaisu ar zibeni un pērkonu, izraisīt krusu un vētras, aiznest zaļojošu labību vai kokus uz citu vietu, likt, lai viņas palīgs, pieņēmis mānīgo kazas, cūkas, teļa vai citas radības veidolu, apbrīnojami īsā laika sprīdī aiznes saimnieci uz kādu attālu kalnu. Reizēm viņas prot lidot ar mietu vai dakšām, vai kādu citu rīku. Un pēc tam pavadīt visu nakti ar mīļāko, spēlējoties, niekojoties, dzīrojot, draiskuļojot un nododoties visādām citādām velnišķīgām kārībām un neķītrībām, un vēl tūkstoš veidos visādi ņirgājoties.”
Raganas kā sievietes ar pārdabisku spēku pazīstamas jau senatnē, par raganu un burvju klasisko zemi senatnē uzskatīja Tesāliju (Apulejs u.c.). Ar rituāliem , buramvārdiem, burvībām un garu izsaukšanu viņas manipulē ar dabas un kosmosa spēkiem gan labos, gan ļaunos nolūkos.ii Sākot ar viduslaikiem, uzskati par raganām mainījās – tās sāka uzskatīt par tādām, kas darbojas, noslēgušas līgumu ar Velnu, ko viņas parakstījušas ar savām asinīm. Kopš 12. gs. parādās uzskati par raganu miesīgiem sakariem ar Velnu, kuri vēlāk izvērtās plašos sabatos un sanāksmēsiii. Kristīgai ticībai izplatoties, par raganām sāka domāt, ka tās ir saistītas ar sātanu, tās spēj pārdabisku ļaunumu nodarīt gan dzīviem, gan mirušiem, kā arī noteiktām vietām. 13. gs. inkvizatori prata pierādīt, ka raganas stājas laulībā ar sātanu, no tā laika iesākās raganu vajāšana un tiesāšana, turklāt tā notika visās Eiropas tautāsiv. Baznīca un tiesa ap 1480. gadu noformulēja raganu īpašības un darbus. …
