Par Raini katram ir izveidojies savs viedoklis, taču visvairāk par viņu mēs varam uzzināt no viņa laikabiedru-draugu, tuvu cilvēku un kolēģu- atmiņām.
„Rainis bija sirsnīgs un taisnīgs, jūtīgs un pat jūtelīgs-visvairāk pret savu darba kritiku, kur piedzīvoja gan slavinājumu, gandarī nesaprašanu un idejiski pretinieka izteiktu pelšanu. Viņš bija smalkjūtīgs pret cilvēkiem, cienīja katrā viņa būtisko labo kodolu. Bet Rainis varēja būt arī nervozs un arī diezgan skarbs. Kad viņu sadusmoja, viņš dažkārt bija pat ass, ietiepīgs un arī netaisns-„smags”, kā viņš pats un daži citi teica. Bet tas viss samērā ātri pārgāja, jo viņš ar sevi cīnījās, un kultūra uzvarēja.
Rainim bija mīksta sirds –vajadzēja tikai pažēloties, un viņš jau bija gatavs palīdzēt. Reiz pie Raiņa bija atbraukusi kāda jaunsaimniece lūgt, lai Rainis iedod naudu ko pirkt govi Arī teātrī daudzi lūdza pabalstus un aizdevumus, bet daži „speciālisti” pat izlūdzās Raiņa parakstu saviem vekseļiem. Taču nereti Rainis pats šos vekseļus arī izpirka, jo to īpašniekiem bija mūžīgs trūkums, vismaz laikā bieži vien nevarēja paradu atdot.. Rainis gribēja būt labs, taisnīgs, izpalīdzīgs pret saviem darba biedriem.
Rainis reizēm bija bargs kritiķis, sevišķi runājot par ievērojamiem, pat ģeniāliem dramatiķiem. Nekas tad nebija diezgan labs un pat ne teātrī izrādāms :Šekspīra darbi slikti tāpēc, ka Šekspīram neesot idejas, Gētes-tāpēc, ka nepareiza filozofija un formāla seno dramaturgu satura piesavināšana, Ibsena-ka neesot pietiekoši darbības utt.Vājākos mūsdienu autorus viņš turpretim ņēma daudz vieglāk, pat satura dēļ žēlodams.…