Vispārīgs rakstura jēdziens
Jēdzienu (gr. Charaktēr- iezīme, īpatnība) sāka lietot 3. gs. p.m.ē. grieķu filozofs Teofrasts (382.- 287.g.p.m.ē.). Bailīgums, liekulība, alkatība, godkāre- kopā vairāk neka 30 īpašību, pēc Teofrasta domām, nosaka cilvēka raksturu, ko viņš definējis kā kaut kādās īpašības vai vairāku īpašību izpausmi.
Mēģinājumiem vienā acumirklī izzināt cilvēka raksturu pēc kaut kādām izpausmēm, faktoriem utt. Bija visdažādākie novirzieni. Sevišķi spēcīgas šīs tendences bija 13.-17. gs. Šajā laikā radās visdažādākie novirzieni- tiziognomika, kas māģināja izzināt cilvēka raksturu pēc sejas uzbūves, frenoloģija- pēc un uzkalniņu lieluma un izvietojuma uz cilvēka galvaskausa, grafoloģija- pēc rokraksta, hiromantija- pēc rokas līnijām, astroloģija- pēc zvaigžņu stāvokļa piedzimšanas brīdī utt.
Raksturs- personības individuālo īpatnību kopums, kas nosaka cilvēka tipisku uzvedību tipiskās situācijās attiecībā pret cilvēkiem un apkārtējo pasauli.
Raksturs ir cilvēka individuālpsiholoģiskās īpašības, kuras ieaudzinātas un nosaka viņa uzvedības un darbības individuālo stilu. Rakstura veidošanās atšķirībā no temperamenta, kas ir bioloģiski noteikts un iedzimts, vairāk saistīta ar audzināšanu.
Raksturs veidojas pirmajos dzīves gados. Sakarība starp temperamentu un raksturu ir šāda:
Raksturs = temperaments + audzināšana
Tomēr nevar teikt, ka temperaments viennozīmīgi un galīgi nosaka, kāds cilvēkam būs raksturs. Tas tikai nosaka diapazonu, kādā noteiktas rakstura īpašības var veidoties.…