Secinājumi
Situācijas sarežģītība, iesaistīto aktieru dažādie mērķi un motivācijas padarīja šīs sarunas par nopietnu izaicinājumu starptautiskajai sabiedrībai.
Analizējot situāciju, rodas sajūta, ka visu sarunu procesu gaitu un iznākumu jau sākotnēji diktēja ASV. Ne Serbijas, ne Kosovas delegācijām nebija nekādu cerību pielietot savu iespējams izstrādāto stratēģiju, jo ASV jau bija izlēmusi par gala rezultātu. Kamēr Eiropa militāru iejaukšanos uztvēra tikai kā iebiedēšanas taktiku un tās pielietošanu kā pēdējo iespējamo līdzekli, no kā vajadzētu izvairīties, ASV centās panāk militārai intervencei labvēlīgus apstākļus. Pretēji viedoklim par Dienvidslāvijas stūrgalvību, autors uzskata, ka drīzāk ASV bija stūrgalvīgi uzstājīga ar NATO iejaukšanos, lai kāds arī būtu tā iemesls.
Starptautiskajai sabiedrībai bija jārada apstākļi, kuros iesaistītajām pusēm bija jābūt gatavām atteikties no to maksimālajam prasībām un jānonāk līdz kompromisam. Šis uzdevums netika izpildīts, pie kā varētu vainot ASV.
ASV rīcības dēļ, bija grūti raksturot aktieru BATNAs, kas noteikti arī sarunu procesā
apgrūtināja lēmumu pieņemšanu, jo tas neļāva paredzēt loģisku sarunu gaitu un aktieru rīcību.
Arī sašķeltā Kosovas albāņu delegācija, kurā no vienas puses bija KAA no otras – Kosovas
„valdība”, neļāva formulēt šī aktiera vienotas atbildes sarunu gaitā.
Svarīgi jautājumi ir par to cik daudz informācijas ir publiski pieejamas un kā notikumus
atspoguļo mediji un pieejamie avoti, un cik tie ir objektīvi. Tie, kas apgalvo, ka uzbrukumi
Dienvidslāvijai ir attaisnojami ar humanitāriem argumentiem, uzskata, ka citu variantu nebija.
Taču objektīva sprieduma izteikšanai vajadzētu padziļinātāk analizēt katra aktiera rīcību, īpaši
ASV, sarunu procesā.
Redzot, ka SNT taktika īsti nedarbojas, vajadzēja mēģināt pielietot „piekāpšanās
metodi” (concession method), kuras ietvaros puses sāk sarunas no dažādām pozīcijām un tiek aicinātas pamazām piekāpties, līdz nonāk pie kompromisa. Ņemot vērā, ka Serbija jau
piekāpās, iespējams, ka šis variants varētu vainagoties panākumiem.
Šīs sarunas parāda, ka neveiksmīgu pārrunu vaininieks var būt ne tikai kāda no pusēm,
bet arī arbitri un mediatori, tie kuriem paredzēts efektīvi un veiksmīgi atrisināt konfliktu.…
