Recenzija par Elīnas Zālītes romānu un Gunāra Cilinska kinofilmu "Agrā rūsa"

Filmai „Agrā rūsa” savā laikā ir bijuši lieli komerciāli panākumi – populārais sižets, iemīļoti aktieri, skaista vide, bet arī viela pārdomām, iespēja salīdzināt savu dzīvi un uzskatus ar filmas autoru morāli ētiskajiem uzskatiem un dzīves vērtējumu. Filma, kas bija iecerēta ar kaulainu morāles pirkstu, sak, nenododiet sevi mantas vārdā, patlaban izskan pavisam citā kontekstā. Jauniņu tibīšu un pusmūža onkuļu savienības pašmāju "smalko aprindu" hronikas ir fiksējušas aizgūtnēm. Un kāds tur morāles pirksts?
Gan grāmatā, gan latviešu mākslas filmā “Agrā rūsa” Elzas, Ķikuļa kunga, Straujupa, Italo, sabiedrības dažādu sociālo slāņu morāle un rīcība atklājas īpaši spilgti. Aprēķina laulības, kas noved pie jaunas sievietes personīgās drāmas, jaunbagātnieku garīgās dzīves vakuums, tīksmināšanās ap salonskaistuma greznību, tieksme pēc dīkas, bezrūpīgas dzīves, lietu kults kā veiksmes rādītājs… visas šīs parādības ir tikpat aktuālas, kā laikā, kad Elīna Zālīte rakstīja savu romānu. Pēc grāmatas izlasīšanas un filmas noskatīšanās, manuprāt, vienaldzīgo nebūs- darbos risinātā pamattēma ir ļoti aktuāla un sāpīga arī mūsdienu Latvijā, it sevišķi, šajos skaudrajos krīzes gados. Romānā aprakstītā sabiedrības noslāņošanās bagātajos un nabagajos noris arī šodien, manuprāt, pašlaik sabiedrībā valda vēl lielāka depresija un daudz ir Elzu, kas meklē un meklēs glābiņu pie Ķikuta kunga un nevienam nav tiesības viņus nosodīt.
“Mana dvēsele kliedza: es gribu tos dārgumus, jo es taču esmu tāds pats cilvēks kā tie, kas tos var atļauties: man tāpat ir divas rokas, divas kājas, divas acis un viena mute, es staigāju pa to pašu zemi un skatos tajās pašās debesīs- kādēļ tad man liegts tos iegūt?”
…