3.PERSONĪGAIS VIEDOKLIS
Man šī grāmata piesaistīja ar to, ka autors jau pirmajās lapās „lietas sauc īstajos vārdos” –„Otrā pasaules kara laikā faktiski vismaz divas Latvijas iedzīvotāju paaudzes jāuzskata par zudušām paaudzēm, jo tās pilnā mērā nevarēja īstenot savus sapņus, nodomus un iespējas. Tās tikai pakļautas sociālistiskajiem eksperimentiem, atpalicībai un cilvēka necienīgai dzīvei.”
Īpaši simpātiski, pēc manām domām ir tas, ka autors cenšas distancēties no šīs „uzvarētāju” teorijas un izvēlas šo plašo tēmu apskatīt no dažādiem skatu punktiem : „Nav pamata apgalvot, ka padomju režīms bija mazāk ļauns vai mazāk briesmīgs par nacismu”
Es uzskatu, ka šis darbs kopējā priekštata veidošanā par mūsu pagājušā gadsimta vēsturi pēdējos gados varētu ieņemt vērā ņemamu nozīmi, jo, kā jau minēju, autors uz problēmu neskatās tikai caur viena „sliktuma” prizmu. Manuprāt, mūsdienu cilvēks ir tāds, kurš jau ir lasījis dogmatiskās idejas par Otro pasaules karu un vēlas beidzot, bez izskaistinātiem tekstiem izprast kā tad īstenībā bija. Mūsdienu cilvēks arī ir tāds, kas apzinās, ka taisnība atrodas starp divu, pretēju ideju krustpunkta, nevis taisnība atrodas lietās, kas apskatītas tikai no vienas puses.
…