Tūrisma attīstība Latvijā ir noritējusi ļoti īpatnējos apstākļos, ko noteikušas straujas politikās izmaiņas mūsu dzīvē. Lielos mērogos tas izskatās tā: mums maksimāli ātri jāsasniedz vidējais Eiropas valstu līmenīs tūrismā, kuram ir gadsimtiem gara piredze, bet starta punkts mums bija sociālistiskais tūrisms ar savdabīgi veidoto ideoloģiju un struktūru zem stingrā komunistiskā monopola, kas koncentrējas PSRS ''Intūrista", "Sputņika", Centrālās kūrortu pārvaldes un Centrālās tūrisma un ekskursiju padomes republikāniskajās struktūrās.
Vēl nepilnus 20 gadus atpakaļ aiz varenā „dzelzs priekškara” tūrismam bija jābūt, kaut gan valsts politika bija tāda, kas labprāt aizliegtu jebkuru tūrismu, jebkurā virzienā. Par tūristu varēja kļūt tikai morāli noturīgs cilvēks, kurš pareizi varēja izprast absolūto komunistiskās ideoloģijas nesakritību ar reālo dzīvi Savienībā un kapitālisma bloka valstīs. Bija jāpārorintējas no tūrisma savienības mērogos uz brīvu tūrismu pasaules mērogā.
Valsts stratēģiju tūrisma attīstībā bija jānosaka tās pašas paaudzes cilvēkiem, kuri izbaudīja sociālisma priekšrocības, tātad objektīvi pareizi tas notikt nevarēja, jo ieviest citu valstu pieredzi ar mūsu vēsturi nebija reāli.
Vienīgais fenomens šajā laikā tūrisma jomā bija Jūrmala, jo tā bija vissavienības mēroga tūrima objekts kuru katru gadu apmeklēja ap 1miljonu cilvēku no savienības republikām. Tas deva ļoti labu pieredzi dziednieciskā un kūrortu tūrismā attīstībā, kam vajadzēja kalpot par brīvās Latvijas tūrisma pamatakmeni, kas šobrīd diemžēl dažādu politisku apstākļu un oligarhu ambīciju dēļ praktiski nedod reālu rezultātu. Šā brīža tendences rāda ,ka šis virziens strauji atplauks.
90. gados tūrisms sāka attīsties stihiski un tam bija izteikts komerciāls raksturs. Pēc robežas atvēršanas no Rietumiem devās „tūristi” pārdot lētās sociālistiskās preces un apgādāt mūs ar lēto rietumu alkoholu, apģērbu un lietotajām automašīnām. Pie mums ciemos devās „biznesmeņi” no rietumiem iepirkt lētās izejvielas lai veikli gūtu peļņu. Otrs virziens bija radu apmeklējumi ārzemēs un ārzemju radu ciemošanās mūsu valstī. Parādījās arī cilivizēts tūrisms, jo mūsu pilsoņi sāka normāli pelnīt un gribēja apskatīt pasauli un kulturāli atpūsties.
Šis process radīja nepieciešamību pēc struktūrām, kuras apkalpo šo sākatnēji īpatnējo plūsmu. Tūrisma plūsma pēc sastāva mainījās ļoti strauji, zuda iespēja taisīt komerciālo tūrismu, vajadzēja mainīties apkalpojošām struktūrām. Sākotnēji valsts struktūras tikai kontrolēja kustību, bet drīz saprata, ka tā ir viena no valsts attīstības prioritātēm, jo krietni papildina valsts kasi, tad arī sākās tūrisma attīstības organizētais attīstības posms, vēl vairāk radās domas, ka Latvija iestāsies ES, tad tūristu plūsma būs lielāka. Bija jāsāk domāt otrā virzienā, kā uzņemt tūristus, ko viņiem varam parādīt, piedāvāt. Līdz šim mūsu pieredze rietumu tūristu uzņemšanā bija saistīta ar VDK instrukcijām un lielu izdomu neprasīja, jo tūristam tika diktēts, ko viņš drīkst apskatīt un kādā rādiusā no Rīgas.
Tikai 90 gadu otrajā pusē sākās reālas darbības, lai varētu uzņemt ārzemju tūristus ne tikai Rīgā, bet arī visos reģionos. Tika uzsākta valsts monopolsistēmas tūrismā likvidācija, valsts tūrisma uzņēmumu privatizācija, jaunu privātuzņēmumu veidošana un jaunas nozares pārvaldes struktūras izveide. Sākusies arī tūrisma darbinieku un firmu apvienību veidošanās pēc darbības profila vai pēc teritoriālā principa. Bet šis process bez koordinētas valsts palīdzības nav veicams tikai ar tūristu uzņēmēju spēkiem. Tad arī mūsu valstī tikai veikta virkne organizatorisku pasākumu, kuri sakārtoja tūrisma struktūras valsts mērogā.
Autora mērķis bija izpētīt Reģionālās tūrisma organizācijas un to funkcijas.
Šī tēma bija izvelēta tāpēc ka autoram bija iespēja strādāt vienā Operatīvās Reģionālās informācijas centrā menedžera lomā. …
