Ievads
Latvijā augot preču pakalpojumu piedāvājumam un saasinoties konkurencei, reklāma kā nozīmīgs tirgus iekarošanas līdzeklis ir kļuvis par vienu no dinamiskākajām jomām.
Ikdienā, atverot savu pastkastīti, atšķirot avīzi vai žurnālu, ieslēdzot televizoru, apmeklējot sporta pasākumu vai ieskatoties teātra izrādes programmiņā, mēs neizbēgami sastopamies ar vēstījumiem par arvien komfortablākiem braukšanas līdzekļiem, attīstītākām komunikāciju tehnoloģijām, skaistākiem ceļojumiem, baltāku veļu, tīrāku ādu, spīdīgākiem matiem un dažādiem citiem sasniegumiem, ar ko lepojas mūsu industriālā pasaule. Mēs dzīvojam laikā, kad reklāmai ir milzīga nozīme un ietekme.
Zinātniski ir pierādīts, ka katru dienu iedzīvotāji vidēji uztver aptuveni simts reklāmu. Cilvēki dzīvo reklāmas iespaidā un kaut reizi mūžā ir iegādājušies kādu pakalpojumu, ko reklāmā redzējuši vai dzirdējuši par labu esam.
Reklāma sniedz informāciju par pakalpojumiem un precēm, iepazīstina un pārliecina potenciālos pircējus iegādāties šo produktu. Reklāma prot efektīvi iedarboties uz cilvēku prātu, jūtām, paradumiem, domāšanu, rada noteiktu reakciju – veicina preču pieprasījumu. Bet tai pat laikā iegūto informāciju cilvēks var pieņemt tikai zināšanai, var noraidīt, iegaumēt vai aizmirst.
Izvērtējot reklāmas ētiskumu un patiesas informācijas sniegšanas ievērošanu, tad jau kopš bērnības cilvēks zina, ka melot ir slikti. Tomēr, nenoliedzot, ka patiesībai ir zelta vērtība, daudzi priekšroku dod meliem vai puspatiesībām. Savu reizi melo gan pieaugušie, gan bērni, gan priekšnieki, gan padotie. Melo sadzīvē, politikā un uzņēmējdarbībā. Melo ne tikai avantūristi un blēži, bet arī visnotaļ cienījami cilvēki.
Tomēr pastāv atšķirība starp sadzīves un biznesa meliem – to mērķis ir atšķirīgs. Sadzīvē melo, lai kādu pasargātu, savukārt reklāmas biznesā lai pievērstu patērētāju uzmanību un iegūtu pēc iespējas lielāku labumu tikai sev. Reklāmā nepastāv meli – produktam tiek tikai piedēvētas pārspīlētas īpašības, kas ļauj to izcelt konkurentu vidū – to kā cilvēks šo tekstu uztver, ir tīri indiviuāli – vai viņš to uztver burtiski un jūtas apmānīts vai rīkojas objektīvi.
Ņemot vērā reklāmas kritiķu vēlmi aizliegt jeb censties ierobežot reklāmu plūsmu, pamatojoties uz to ētiskuma neievērošanu, tad atkal rodas jautājums – kā cilvēks uzzinās kaut ko par preču vai pakalpojuma īpatnībām, ja nebūs reklāmas? Tāpēc tas ir process vai pieejamā bezmaksas informācijas plūsma, kas, manuprāt, nedrīkst apstāties.
…
