Ja seno laiku cilvēks nokļūtu 21.gs., viņš, iespējams, justos tāpat kā mēs, skatoties filmu par amfībijām. Taču arī mums senā cilvēka pasaule šķistu nepie[-a]rasta. Cilvēce ir piedzīvojusi milzīgas pārmaiņas, vēloties izmainīt pasauli, taču laiks ir bijis nepielūdzams un uzņēmis arvien straujākus tempus. Apstāties, lai ievilktu elpu, nevar, jo tad esi izgājis no aprites. Tādā skrējienā cilvēkam nav laika apdomāt ne to, kāpēc viņš kaut ko dara, ne arī, kas ir patiesas dzīves vērtības. Cilvēks ir pieradis pie kustības un ir kļuvis no tās atkarīgs. Lai spētu pielāgoties jaunajam dzīves ātrumam, cilvēkam jāpārskata sava attieksme pret laiku- tas kļuvis par mērvienību, ar kuru tiek mērīta materiālo vērtību radīšanā ieguldītā enerģija. Laiks ir substance, no kura tiek izausta pastāvošā realitāte. Tam piemīt emocijas, un visi vēstures cikli ir šo emociju projekcija telpā .
Laiks, kurā dzīvo informācijas sabiedrība [mēs] un kurai arvien mainās priekšstati par kultūras vērtībām, ir informācijas laikmets. Lai tās izvērtētu, kultūras vērtībām vajag pretstatīt cilvēku kā to nesēju un viņa attieksmi, kā arī šī laika zīmes, simbolus, mitoloģiju u.c. Karls Gustavs Jungs (Carl Gustav Jung; 1875-1961) teicis, ka „cilvēks ir simbolisks dzīvnieks, kurš ir atkarīgs no simboliskās pasaules zīmēm vairāk nekā var iedomāties”. Veiksmīgi izmantojot zīmes un simbolus, var izprast sabiedrības apziņu. Katrai sabiedrībai piederošā zīmju un simbolu sistēma raksturo tās vērtības. Cilvēki ir pārstājuši ticēt morālei un uz radošā gara rēķina ļaujas savām dziņām, mēģinot izvairīties no problēmām un ieslīgstot izklaides un laika kavēkļa pasaulē.
Mīts, ka II Pasaules karš ieviesis savdabīgu sociālu duālismu (iekārta diktē virsroku pār vājajiem, attīstītā sabiedrība pār neattīstīto, Rietumi pār Austrumiem), rada nepatiesus priekšstatus par spēkiem un sistēmām, kas raksta vēsturi, mudinot atteikties no individualitātēm, ārpus sistēmas ieturamām tradīcijām un šo relatīvo vēsturi pārdzīvojušām kultūras vērtībām. …
