Uz šī fona zinātnes un Rietumu kristietības konfrontācija patiesi izskatās kā savdabīgs kultūras fenomens. Iespējams, ka Baznīcas „varas uzurpēšana” pār materiālās pasaules īstenību tieši bija iemesls tam, ka Rietumi kļuva par pasaulē pirmo šūpuli antireliģiskajai domai, kuras kulminācija bija komunistiskā ateisma ziedu laiki. Kā liecina mūsdienu pasaule, radikāls ateisms tomēr nav izrādījusies garīgi komfortabla mācība lielākajai daļai cilvēku. Lielākā daļa postmodernās sabiedrības dzīvo saskaņā ar personīgiem (un galvenokārt laicīgiem) dzīves vadmotīviem, taču reliģiju (visdažādāko) rituālus nereti turpina piekopt. Iespējams, tādēļ, lai kaut daļēji justu zaudēto kontaktu ar sakrālo un transcendentālo pasauli. Ņemot vērā Eiropas kultūrā gandrīz vai iedzimto racionālo dzīves piegājienu, maz ticams, ka kaut kas šajā jomā mainīsies. Tomēr nenovērtējams ir Eiropas ieguldījums zinātniski tehniskajā progresā, kas, kaut arī daudzos gadījumos smagā ceļā, bet ir licis ikvienai pasaules kultūrai sevi pilnveidot. Jautājums – vai no šīm pārmaiņām beigās ieguvēji būs rietumeiropieši vai arī citas kultūras, respektīvi, tās, ko savulaik Eiropas valstis augstprātīgi kolonizēja, bet kurās joprojām saglabājies harmonisks garīgums?…