Neviena reliģijas definīcija nespēj izteikt pilnībā to, kas ir reliģija. Pats vārds reliģija tulkojumā no latīņu valodas nozīmē godbijību pret dieviem, māņticību, cilvēka apziņu (tās saistību ar kaut ko, ticību kaut kam). Tās nozīme patiesībā ir daudz plašāka, taču kaut kā es tomēr mēģināšu kaut nedaudz izskaidrot un paust arī citu domas par to kas ir reliģija.
Reliģija ir cilvēku garīga atbilde uz savu eksistenci. Vēl tā tiek skaidrota kā unikāls katras sabiedrības mēģinājums izteikt savas pastāvēšanas nozīmi. Cilvēkam apkārtējā vide bieži ir naidīga: saceļas vētras, uznāk negaisi, notiek vulkānu izvirdumi, tautas karo; arī slimības, bads un cilvēku apspiestība izjauc dzīves līdzsvaru. Toties reliģija sniedz cilvēkiem veidu, kādā izskaidrot un apzināt savu dzīves vidi. Ir cilvēki, kuri reliģiju uzskata par patiesību tikai tāpēc, ka tā ir noderīga. Mūsdienu socioloģijas pamatlicējs Emils Dirkems uzskatīja, ka reliģijai ir ļoti nozīmīga loma sabiedrības dzīvē. Citi domātāji, vērtējot reliģijas izcelšanos, apgalvoja, ka tā nav nekas cits kā bēgšana fantāzijās. Freids to nosauca par “ilūziju”, bet Kārlis Markss – par “apspiesto nopūtu”. Bet ir pastāvējuši arī pavisam citādāki uzskati. Citi uzskatījuši, ka reliģija ir visdrošākais Dieva esamības pierādījums. Augustīns to saskatīja mūsu “sirds nenogurdināmībā”. Rūdolfs Oto nosauc reliģiju par “godbijību iedvesošo”, “pārdabisko”.
…
