Kaut arī senajiem cilvēkiem bija nesalīdzināmi zemāks materiāls nodrošinātības līmenis, viņus, tāpat kā mūs, ļoti interesēja un viņiem likās svarīgi jautājumi, kurus kaut reizi mūža tā vai citādi ir uzdevis sev un pārdomājis ikviens cilvēks!
Senos cilvēkus interesēja mūžīgie jautājumi: „Kā veidojusies un pastāv pasaule? Kāda ir cilvēka vieta un loma tajā? Kas es esmu? Kāds ir mans liktenis? Kā pārvarēt „nāves aizu”? uz ko es varu cerēt nākotnē? Kā man jārīkojas, lai cerības piepildītos? ”
Mīts deva atbildes uz visiem svarīgākiem jautājumiem. Senais cilvēks vēlas dzīvot sakrāla, iesvētīta pasaulē, tāpēc viņam pašam, pēc dievu parauga, jāpiedalās tās iesvētīšana, radīšana, jāpadara par savējo, par „mūsu pasauli”. Katru gadu īpašā rituālā cilts piedalās pasaules radīšanas svētkos, katrreiz no jauna to nostiprinot un iesvētot. Katrai radīšanai, jaunradei vai nozīmīgākai darbībai ir viens paraugmodelis: visuma radīšana, ko veikuši dievi un Dievs.…