Par šo tēmu nolēmām rakstīt tādēļ, ka tā mūs visus ieinteresēja. Tādēļ vēlējāmies atrast literatūrā informāciju par renesanses laika Itālijā posma slavenākajiem rakstniekiem, uzzināt ko vairāk par to, kā īsti iesākās renesanse, kā arī saprast ar ko īpašu šis laika posms ir iegājies vēsturē.
Tā kā agrīnās renesanses laiks iezīmēja jaunu laiku tieši literatūrā un mākslā, tad nolēmām šīs tēmas un nozares papētīt tuvāk.
Darba mērķis:
Iegūt informāciju par renesanses laika posmu mākslā un literatūrā, gūt priekšstatu par to, kāpēc renesanses laika posmu sauc arī par „atdzimšanas laika posmu”.
Darba uzdevumi:
1.Apkopot mums pieejamo informāciju par renesanses laika posmu Itālijā;
2.Gūt priekšstatu par renesanses galvenajām atšķirībām no citiem laika posmiem.
Vārds renesanse ar franču valodas starpniecību nāk no 15. gadsimta itāļu valodas, kurā rinascita nozīmē „atdzimšana”. To pirmo reizi lietojis jau 16. gs. itāliešu arhitekts Džordžo Vazāri savā darbā „Slavenāko gleznotāju, tēlnieku un arhitektu dzīves apraksti”. Tā laika cilvēki šo vārdu saprata ar antīkās Grieķijas un Romas kultūras atdzīvināšanu, kas sākās 14. gs. un turpinājās līdz 16. gadsimtam. Tikai 19. gs. nostabilizējās tāda šī jēdziena izpratne, kas saista to ar viduslaiku un jauno laiku mākslas garīgo kultūru.
Jaunais laiks priekšplānā izvirzīja personību, kas savu visspilgtāko izpausmi guva kā uomo universale- vispusīgais ģēnijs. Vieni un tie paši cilvēki sasniedza virsotnes gan mākslā, gan zinātnē, turklāt piedalījās arī sabiedriskajā dzīvē. Renesanses cilvēks augstu vērtēja laicīgo dzīvi, pretēji viduslaiku cilvēkam, kura centieni bija vērsti uz mūžību.
Renesanse sākās 14. gs. Itālijā, kā humānisms, ar to saprotot interesi par antīkā laikmeta cilvēku, kā arī valodām un literatūru. Sākās antīkās literatūras priekšmetu kolekcionēšana. Viduslaiki nebija aizmirsuši antīko pasauli, taču ietekmes izvēlējās ar atlasi. Latīņu valodu un Aristoteļa filozofiju lika lietā, bet grieķu valoda un literatūra bija aizmirsta. Itālieši ar sengrieķu kultūra iepazinās tikai tad, kad Bizantijas mācītie vīri no turkiem vairīdamies, vēlajos viduslaikos pārcēlās uz Itāliju. Universitātēs tika dibinātas seno valodu katedras, un par to vadītājiem kļuva arī Bizantijas zinātnieki. …
