Apskatāmais temats ir par renesanses Venēciju. Ar renesansi mēs saprotam laikposmu atsevišķu Eiropas valstu kultūras un ideoloģijas attīstībā, kas raksturojams ar spožu zinātnes, mākslas un literatūras uzplaukumu (Itālijā 14. – 16. gs., citās valstīs 15. – 16. gs). Šā posma kultūrai, atšķirībā no iepriekšējā – gotikas posma, ir izteikti laicīgs raksturs. To noteica topošās pilsētu buržuāzijas aktivitāte, kā arī idejas, ko izplatīja humānisma pārstāvji. Renesanses laiks ietver sevī daudzas lietas, līdz mūsdienām ir saglabājušās vairākas liecības – arhitektūrā un mākslas darbos. Venēcijā renesanses laikā darbojās vairāki ievērojami mākslinieki, vairāki no viņiem bija venēciešu renesanses glezniecības pamatlicēja Džovanni Bellini skolnieki. Venēcijā šajā laikposmā uzcelti arī ļoti daudzi arhitektūras pieminekļi.
Jāmin fakts, ka vienotas un centralizētas Itālijas valsts šajā laikposmā vēl nebija. Venēcija pastāvēja kā atsevišķa valstiņa, kuras sastāvā ietilpa ne tikai tā teritorija, kuru mēs pazīstam, kā pilsētu, kas uzbūvēta uz 118 salām, bet arī Veneto novads, ar tā lielāko apdzīvoto vietu – Paduju, kā arī teritorijas gar Adrijas jūras piekrasti. (sk.1.att.). Tā bija tipiska jūras valsts, viena no tā laika bagātākajām valstiņām. Tai piederēja tālaika spēcīgākā flote, ar kuras palīdzību tika kontrolēta visa Vidusjūras austrumu piekraste un apsteigta tās gadsimtiem senā konkurente – Dženova.…
