„Renesanse-laika posms atsevišķu Eiropas valstu kultūras un ideoloģijas attīstībā, kas raksturojams ar spožu zinātnes un literatūras uzplaukumu (Itālijā no 14.gs. līdz 13. gs., citās valstīs no 15.gs., beigām līdz 16 gs., vidum).”1Renesanse nozīmē „atdzimšanu”. Šī kultūras apvērsuma dzimtene ir Itālija, kur tirgotāju un Baznīcas aktivitāšu dēļ bija uzkrātas lielas materiālas vērtības, intelektuālais potenciāls bija augstāks, nekā citur Eiropā. „Attīstoties, pārveidojoties un pilnveidojoties, zaudējot vienu kvalitāti un iegūstot citu, bet aizvien saglabājot savu progresīvo darbu, savas pamatīpašības, renesanse Itālijā turpinājās vairāk nekā trīs gadsimtus.”2 XV gadsimtā galīgi izveidojās humānisma ideoloģija. „Renesanse kultūras raksturs, veidošanās un uzplaukums ir likumsakarīgi, ar Itālijas ekonomisko un politisko attīstību saistīti.”3Renesanse ir progresīvs, bet arī pretrunīgs periods. Par pirmo renesanses centru tolaik kļuva Florence. Tieši šeit darbojās visprasmīgākie mākslinieki. Šeit darbu vārēja atrast pirmie itāļu renesanses gleznotāji un tēlnieki. XV gs. Uz Itāliju lielā skaitā sāka emigrēt zinātnieki, mākslinieki un literāti. Renesanses māksla uzplauka tieši XV un XVI gs. mijā, kad darbojās Leonardo da Vinči, Mikalandželo Buanaroti un Rafaels Santi. Eiropas vēsturē renesanse iegāja kā tradīciju laušana, mākslu u zinātņu uzplaukuma laikmets, bet arī kā ētikas pagrimuma un nodevības laikmets.…
