14. un 15. gadsimtā Ziemeļitālijas pilsētvalstis, kas bija guvušas milzu panākumus saimniecībā, īpaši- banku izveidē, tirdzniecībā un audumu ražošanā, bija visbagātākās Eiropas zemes. To iedzīvotāji lepojās ar sasniegto un bija pārliecināti par savām spējām. Šajā laikā sākās lielas izmaiņas cilvēku domāšanā un dzīvesveidā. Pilsētās uzkrājās lieli naudas līdzekļi, kas deva iespēju atbalstīt talantīgus mākslinieku un domātājus. Itālijas tēlnieki, gleznotāji un arhitekti izgudroja jaunus paņēmienus cilvēka un viņa dzīves telpas attēlošanā. Straujo attīstību daudzējādi veicina tirgus jeb kapitālistiskā ekonomika. Konkurence ir viens no būtiskākajiem progresa stimuliem pēdējos gadsimtos. Grūti atrast notikumus un procesus, kas risinātos izolētā, noslēgtā vidē. Pasaule sāka kļūt līdzīga tai, kas mums tik pazīstama Jaunajos laikos. To sākumu, vēsturnieki visbiežāk datē ar 15. un 16. gadsimta miju. Tas ir renesanses, reformācijas un Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets. Jaunajos laikos Eiropa piedzīvoja fundamentālas pārmaiņas gan sabiedriskajā un saimnieciskajā struktūrā, gan garīgajā dzīvē. Sākās eiropiešu pārokeāna braucieni, un Eiropas civilizācija izplatījās visā pasaulē. Sākās strauja visdažādāko rasu sajaukšanās, jaunu tautu, vēlāk arī nāciju veidošanās. Jauno laiku vēstures periods vairs nav tikai Eiropas vēstures posms, tas attiecināms uz visu zemeslodi. Jaunos laikus vēsturnieki kopumā vērtē pozitīvi. Tas ir laikmets, kad notiek nepieredzēti straujš tehnoloģiskais, saimnieciskais un garīgais progress. Nav vienprātības jautājumā par Jauno laiku vēstures perioda beigu datējumu. Visbiežāk vēsturnieki pieņem, ka 19. un 20. gadsimta mija vai Pirmā pasaules kara sākums uzskatāms par visjaunākā vēstures perioda- Jaunāko laiku vai mūsdienu vēstures sākumu. …
