18.gs. divi pēdējie gadu desmit un 19.gs. pirmā puse iezīme visa Latvijā pāreju no feodālajām uz kapitālistiskajām ražošanas attiecībām. Lielie satricinājumi, kas šai laikā skāra visu Latvijas teritoriju, spēcīgi ietekmēja arī Rīgas pilsētas tālāko attīstību. Dažādie ierobežojumi tirdzniecībā un amatniecībā, kas bija tik raksturīgi feodālisma laikmetam, vairs neatbilda laika prasībām. Rīgai nonākot spēcīgās Krievijas impērijas aizsardzībā, nocietinājumi ne tikai bija zaudējusi savu agrāko nozīmi, bet bija kļuvuši par traucēkli strauji uzplaukstošās pilsētas apbūvei un transportam. Rīgas ekonomiskais pamats joprojām bija tās ārējā tirdzniecība. Rīga tagad bija otrā lielākā Krievijas osta tūlīt pēc Pēterburgas. Caur Rīgu gāja liela daļa visas Krievijas valsts eksporta un arī importa. Mainījās arī galvenie Rīgas ārējās tirdzniecības partneri – holandiešu vietu ieņēma angļi. Manufaktūras kopš 18. gs. beigām neatvairāmi ietekmē Rīgas iedzīvotāju sociālo struktūru. 19. gs. 30. gados to vietu pilsētas iedzīvotāju sociālās struktūras veidošanā ieņem fabrikas. Ar tirdzniecību bagāti kļuvušie tirgotāji dibina manufaktūras un fabrikas, kurām nepieciešams aizvien vairāk strādnieku. 19. gs. 30. gadu sākumā Kurzemes un Vidzemes guberņās pilnā mērā stājās spēkā t. s. zemnieku brīvlaišana, atvieglinot laucinieku iekļūšanu pilsētā, kur pamazām veidojas strādnieku armija. Tāpēc tieši kopš 30. gadiem Rīgā arvien lielākā skaitā tiek dibinātas fabrikas, kurās strādnieku skaits sniedzas simtos, tuvojas tūkstotim un pat pārsniedz to. Uzvar rūpniecības mašinizēta stadija: arī Rīgā notiek rūpniecības apvērsums.
Rīgas nozīme Latviešu tautas dzīvē vēl vairāk pieaug 19. gs. 60. gados, jauna – kapitālisma – attīstības periodā, kuru Rīgā ievadīja pilsētas vaļņu nojaukšana, augstākās mācību iestādes – Rīgas Politehnikuma – dzelzceļa lokomotīvju svilpieni.…
