18. gs. kūltūras visraksturīgākā iezīme bija daudzu stilu līdzāspastāvēšana. Divi galvenie mākslas virzieni, kas 18.gadsimtā attīstījās Rietumeiropā, bija rokoko (rokoko tiek uzskatīts gan par vēlīnā baroka noslēguma posmu, gan par patstāvīgu virzienu) un klasicisms (saukts arī par 18.gadsimta klasicismu jeb neoklasicismu). Radās arī mazāk izplatīti virzieni, piemēram sentimentālisms. Kopumā 18. gadsimta tēlotājmāksla un kultūra liecināja par iepriekšējos divos gadsimtos valdošo stilu (klasicisms, baroks, manierisms) un uzskatu krīzi. Dzima aizdomas un ironiski kritiska attieksme pret sakāpinātām emocijām, "augsto", patētisko, svinīgo mākslu, kas radīta izredzētajiem. Mākslinieki kļuva brīvāki un dabiskāki, viņu darbi - smalkāki un intīmāki. Līdz ar Apgaismības filozofijas attīstību radās pirmie mākslas kritikas aizmetņi, jēdziens "tēlotājmāksla".
Rokoko (no franču val. vārda rocaille - gliemežnīca, kas bija viens no stila galvenajiem ornamentiem) radās Francijā 18.gadsimta sākumā. Vairums mākslas vēsturnieku šo virzienu uzskata par ārēji visdekoratīvāko un "vieglāko" Eiropas mākslas vēsturē. Gadsimta vidū, jo īpaši Francijā, rokoko kļuva ļoti populārs un pārņēma visas mākslas, kultūras un pat sadzīves jomas - tēlotājmākslu, lietišķi dekoratīvo mākslu, arhitektūru, modi, interjera, mēbeļu, visdažādāko ikdienas priekšmetu dizainu.Arhitektūrā rokoko stils izpaudaas visbiežāk nelielu intīmu piļu un pilsētas savrupmāju celtniecībā. …
