Mūsu ēras I un II gadsimtā Vidusjūras baseina tautas pirmo reizi vēsturē bija apvienotas vienas milzīgas valsts – Romas impērijas ietvaros. Robežas starp Romas provincēs pārvērstajām atsevišķā, valstīm bija nosauktas, lielā mērā tika unificēta finansu sistēma, bija pārtraukti kari un laupīšana uz jūras. Tika radīti apstākļi, kas labvēlīgi ietekmēja ekonomisko un kultūras sakaru veidošanos starp dažādiem Vidusjūras baseina apgabaliem, kā arī sekmēja lauksaimniecības, amatniecības, celtniecības, iekšējās un ārējās tirdzniecības attiecību.
Romas impērijas sastāvā bija iekļautas tautas un ciltis, kas atradās uz dažādām sociāli ekonomiskās attīstības pakāpēm. Ēģipte, Sīrija, Mazāzija, Grieķija un Maķedonija jau pirms pakļaušanas romiešiem bija sasniegušas augstu ekonomikas un kultūras līmeni, tajās jau bija nobriedušas ‘’klasiskās’’ verdzības formas. Vidusjūras rietumu piekrastes valstu iedzīvotāji – ibēri un ķelti (galli) Pireneju pussalā un Pāralpu Gallijā, lībieši, numīdieši un citas Ziemeļāfrikas tautas, pannonieši, illīrieši, mēzi Donavas apgabalos atradās pirmatnējās sabiedrības sairuma stadijā un bija vairāk atpalikuši attīstībā nekā iekarotāji no Romas. Vidusjūras baseina rietumu daļās atpalikušo apgabalu iekļaušana milzīgajā Romas impērijā sekmēja tajos pirmatnējo sabiedrisko attiecību izzušanu un klasisko vergturības ražošanu attiecību veidošanos, progresīvāki ekonomiskās, sociālās un kultūras dzīves formu izplatīšanos.…
